Teju vai šādi varētu raksturot pēdējo mēnešu laikā manāmo aktīvo rosīšanos valdībā un Saeimā.
Teju vai šādi varētu raksturot pēdējo mēnešu laikā manāmo aktīvo rosīšanos valdībā un Saeimā. Īpaši tas sakāms par diviem jautājumiem, kas savērpuši pamatīgas politisko kaislību vērpetes vispirms jau politiskās elites un beigās arī visplašākās sabiedrības vidū. Nonācis tiktāl, ka Latvijas pilsoņi faktiski ir vismaz viena referenduma gaidās. Nav izslēgts, ka pēc kāda laika būs jāpošas arī uz nākamo. Pirmais gaidāms saistībā ar Satversmes 81. panta kārtībā valdības Saeimai piespēlētajiem un beigās arī tur pieņemtajiem valsts drošības likumu grozījumiem, otrais pilnīgi iespējams sakarā ar lielā steigā tapušā robežlīguma slēgšanu ar Krieviju.
Valdības sagatavotie grozījumi drošības likumos jau to tapšanas brīdī un jo vairāk tad, kad nonāca Saeimā apstiprināšanai, izraisīja gana daudz kritisku piezīmju. Pēc apstiprināšanas Valsts prezidente tos neparakstīja un nosūtīja atpakaļ uz Saeimu pārstrādei. Izskanēja deputātu sašutuma brēcieni, ka nedz prezidente, nedz viņas padomnieki ko sajēdz no valsts drošības un likumdošanas. Grozījumi tika apstiprināti vēlreiz bez izmaiņām. Tad prezidente tos noraidīja atkārtoti. Saskaņā ar Satversmi tas automātiski nozīmē drošības likumu grozījumu nodošanu valsts pilsoņiem referendumā. Tikai tad gan deputāti, gan valdības vīri un sievas apjēdza, kādas ziepes savārījuši. Saeima steidzamības kārtā atcēla pašu pieņemtās strīdīgās normas ar valsts drošības iestādēm saistītajos likumos. Taču referenduma rīkošanas procedūra jau sākusies.
Par trešdien Maskavā noslēgto Latvijas un Krievijas robežlīgumu šķēpi lauzti jau kopš mūsu neatkarības atjaunošanas. Ikreiz, kad lieta nonāca līdz tā iespējamai slēgšanai, savērpās tādi kaislību virpuļi, ka tik turies. Šoreiz līdz parakstīšanai novestais pasākums nav izņēmums. Sākot ar Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē daudzu partiju solījumu neatdot nevienu pēdu tēvu zemes un beidzot ar šonedēļ noslēgto un par Kalvīša – Putina paktu nosaukto variantu. Tas tad arī, cik var saprast, Latviju novedis iespējamas otras tautas nobalsošanas priekšā.
Neapšaubāmi abu pasākumu galvenais dzinējspēks bijusi Tautas partija. Līdz ar to tagad gribētos beidzot saņemt no tās priekšstāvjiem arī daudzmaz jēdzīgu skaidrojumu. Turklāt tādu, kas būtu saprotams ne tikai šauram juristu un starptautisko attiecību speciālistu lokam. Pēc trešdienas vakarā televīzijā rādītā Jāņa Dombura raidījuma “Kas notiek Latvijā?” vairs nav īstas pārliecības, vai kāds vispār būs spējīgs ko sakarīgu paskaidrot. Uz raidījumu Tautas partija bija deleģējusi Saeimas savas frakcijas priekšsēdētāju, savulaik Latvijas Universitātē rūpniecisko plānošanu apguvušo Māri Kučinski. Lai arī kāda būtu viņa izglītība, jādomā, juristiem Tautas partijas, valdības un deputātu vidū bija jābūt skrupulozai analīzei gan par drošības likumu grozījumiem, gan arī robežlīguma noslēgšanas izraisīto seku niansēm. No Kučinska kunga tik vien varēja saprast, ka deputāti ir patiesā neizpratnē, par ko sacelts tāds troksnis, kāpēc vispār tiek pieminēti referendumi. Pat neesot juristam, skaidrs, ka tik vienkārši šoreiz rosīgie darboņi cauri netiks. Nepilnā pusgadā valdība un Saeima sastrādājusi pārāk daudz. Tā ka, sākot ar Satversmes tiesu, kurai ticis smagākais darbiņš – apjēgt, kādas juridiskas sekas būs noslēgtajam robežlīgumam, – un beidzot ar valsts zinošākajiem juridiskās teorijas prātiem, būs vēl ilgi ko darīt.
Saistībā ar visu šo jezgu sāk mākt smagas aizdomas, ka bez baigās vēlēšanās padarboties pie varas esošajiem “aiz ādas” nekā vairāk nav. Par nožēlu gan jāatzīst, ka tikpat tukša ideju un argumentu vācelīte ir arī opozīcijai. Vai šāds secinājums neliek aizdomāties – kurp dodamies?
