Norāde «Nikns suns» liecina, ka viņpus vārtiņiem mītošais sargs nav vis mīlīgs kucēns, tāpēc nogaidu, līdz mājas durvīs parādās saimnieks.
Norāde “Nikns suns” liecina, ka viņpus vārtiņiem mītošais sargs nav vis mīlīgs kucēns, tāpēc nogaidu, līdz mājas durvīs parādās saimnieks. Vecais vīrs laipnā balsī uzsauc: “Nebaidieties, nāciet droši! Suns nekož!” un turpina: “Jums tagad jāsaka tā: “Es to zinu, jūs arī zināt, bet vai tas muļķis suns to zina?!”.”
Ilmārs Romānovs mīl humoru. Viņam vārdi kabatā nav jāmeklē, un cita aiz citas aizraujošā stāstījumā savirknējas epizodes iz dzīves. “Pēc pāris gadiem man būs astoņi un nulle,” mazliet domīgi novelk vīrs un, mainot intonāciju, it kā starp citu piebilst: “Cilvēki runā, ka saviem gadiem esmu možs.” Viņa sirmajās ūsās ietrīsas pārdomas – varbūt tas ir tikai tāds šķietams možums – piedzīvotais un pārdzīvotais atstājis pēdas arī dvēselē…
Dzelzceļnieks no viņa nesanāca
“Jelgavā piedzimu, Jelgavā nodzīvoju un Jelgavā arī… nu vismaz nav paredzēts, ka mani no šejienes kaut kur aizsūtīs,” mazliet ironiski smej Ilmāra kungs un stāsta, ka bērnība pavadīta “uz vilciena sliedēm”, kas krustām šķērsām “mezglojušās” tieši mājas priekšā. “Mans tēvs bija dzelzceļnieks, vectēvs un vecvectēvs bija dzelzceļnieks, arī tēva brālis Eidonkuls bija mazā bānīša stacijas priekšnieks,” vēl līdz šai dienai viņš tā arī nav sapratis, kāpēc pats nekļuva par dzelzceļnieku. “Nu to es tiešām nezinu. Iespējams, man bija cits aicinājums,” un atmiņā ataust skolai, laikrakstiem un televīzijai veltītais laiks.
Pēc piecu gadu dienesta flotē Ilmāra kungs sācis rakstīt vietējām avīzēm. Žurnālistika vilināja, un viņš ar vienu otru sižetu “izpalīdzējis” pat “Panorāmai”, kas tolaik par ilustratīvo materiālu mēdza izmantot arī fotogrāfijas. Līdztekus rakstīšanai sācis fotografēt, bet vēlāk – filmēt. “Kad bija foto un kino, es strādāju, kad parādījās video – jau biju pensijā,” laika griežus raksturo vecais vīrs.
“”Panorāmai” steidzami vajadzēja materiālu par kartupeļu stādīšanu. Kā parasti, viss notika pēdējā brīdī. Kopā ar kolēģi aizbraucām uz saimniecības lauku, taču izrādās, ka tieši tobrīd bija salūzusi mašīna. Johaidī! Bet materiāls taču vajadzīgs! Tad nu likām galvas kopā, un vakarā sižets bija gatavs: talka rit pilnā sparā – brauc mašīna, vagās birst kartupeļi… Bet aiz kadra palika pāris vīru, kas pūzdami elsdami stumj mašīnu, un daži studenti, kas tupeņus ripina rindā vien…”
Nodarbošanās gadu laikā ļāvusi “sariktēt” arī ģimenes arhīvu “no dēla pirmajiem mēnešiem līdz pat dienām, kad viņš jau bārdu bija uzaudzējis”. Melnbaltās bildes sakrājušās vesela kaudze. “Laikam būs jāsadedzina. Kam tās vairs vajadzīgas,” viņš prāto. Bet savulaik ar “astoņnieci” kameru uzfilmētie materiāli nu “sagūluši” videokasešu lentēs.
Smieklīgie notikumi ar bārdu
Ilmāra kunga lielā aizraušanās ir dažādu stāstiņu rakstīšana. Sākumā tie tapuši, aiz gara laika atsaucoties aicinājumam radio iesūtīt humoristiskus atgadījumus par dzelzceļa tēmu, un viņam tie nebija jārauj no zila gaisa.
“Mēs taču dzīvojām pie dzelzceļa, sliedes – pavisam, pavisam tuvu mājai. Vienu rītu pieceļos un redzu – tavu brīnumu! – lokomotīve apstājusies pie pašām mājas durvīm! Skrienu pie mammas un tēta bļaudams: “Skaties, skatieties – lokomotīve atnākusi ciemos un grib pie mums istabā ienākt!” Acīmredzot mašīnists līkumā to nenovaldījis un nobraucis no sliedēm.”
Vēlāk jau bez atmiņu drukāšanas nepagāja ne diena – te epizodes no bērnības un jaunības, te dienestā piedzīvotais –, un smieklīgi atgadījumi mijās ar smeldzīgām atmiņām par kara gados piedzīvoto. “Man tie kuriozi sirdij tuvāki. Es taču esmu optimists!” un Ilmāra kungs atklāj, ka ikviena stāsta pamatā ir patiess – paša piedzīvots vai kāda izstāstīts – gadījums. Protams, mazliet “piepušķots”, kā jau stāstniekam piedienas. “Tie notikumi ir ar bārdu! Bet tādas lietas jau nenoveco,” autors vērtē, ka viņa stāsti “nav nekas īpašs. Tādus katrs varētu uzrakstīt, ja vien nepaslinkotu, jo interesantumu dzīvē netrūkst”.
Arī pašlaik kungam padomā ir vairāki notikumi, taču ar to drukāšanu nevedas. Varētu jau arī kādu jaunāku humoriņu uzrakstīt, taču, kā par nelaimi, trūkst iedvesmas! “Stāstiņi parasti man rakstās… nu tā… normāli. Doma pa priekšu neskrien, dažkārt pat iekavējas,” vecais vīrs atceras, ka savulaik, strādājot dārzā, galvā “uzmetis” sižetu, bet vakarā to nodrukājis uz savas vecās vācu rakstāmmašīnas. “Ar to nevar uzlikt garumzīmes, bet to jau var pieciest,” viņš sirdījās.
Kungs stāsta, ka gribētos uzrakstīt vairākus stāstiņus par šautenēm. “Es zinu – kad uz tevi šauj, tas nav diez ko patīkami,” un atmiņā atsauc baisos 1944. gada notikumus, kad tikai laimīga sagadīšanās ļāvusi izglābties no krievu ložmetēju raidītajām lodēm… Taču ir arī jautri piedzīvojumi, jo bērnībā bez delverībām neiztikt: “Kuram zēnam gan negribas pārkāpt pāri sētai un paņemt kaimiņa ābolu, kaut arī pašam pilns dārzs. Tad jau arī “kaķenes” bija modē – uztaisījām tādu “lielgabaliņu” un puikas savā starpā karojām, vienam pat dibenā trāpījām…”
“Kādu dienu ar draugu atrodam šauteni, kas birzītē bija pieslieta pie koka. Protams, gribas to dabūt mājās, taču saprotam, ka rokās nest nedrīkst. Tad nu mēs šauteni piesienam šņorītē un velkam pa grāvi. Viens velk, otrs vaktē, vai kāds nenāk. Velkam, velkam, velkam… Kā kādu ieraugām, tā uzreiz izliekamies, ka mēs jau neko… Beigās šautene jādabū pāri ceļam. Novaktējam, kad nav neviena, un veikli – pāri ceļam. Nu ir šautene mājās! Mēs priecīgi! Ieeļļojām to, satinām lupatās un aprakām, bet aizslēgu gan paturējām sev…”
Citas sērgas, kas “pielipušas”
“Man ir vēl viena sērga,” šķelmīgi smaidot, pačukst joku plēsējs. Anekdotes. Tās atšķirībā no stāstiņiem nav pierakstītas, taču braši turas prātā. Savulaik nevienas viesības neesot pagājušas bez Ilmāra kunga jokiem. Arī mazie radu bērni allaž lipuši apkārt, lai pastāsta kaut ko smieklīgu. “Man tās anekdotes sadalītas pa tematiem. Tad prasu: par ko gribat dzirdēt šoreiz – par sunīti? Lūdzu! Mamma saka: “Jānīt, nu nerausti taču sunīti aiz astes!” Jānītis atbild: “Es jau neraustu, es tikai turu. Viņš pats raustās.”,” un vecā vīra seju pāršalc bērnišķīgs smaids.
Vēl Ilmāra kungam paticis teātri spēlēt.
“Tā pirmā tikšanās ar teātri man bija jau bērnībā. Ar mazo māsīcu reiz nolēmām spēlēt pasaku “Sarkangalvīte un vilks”. Viņa, protams, Sarkangalvīte, es – vilks. Kamēr vienā istabā meitēns spēlē, es otrā pārģērbdamies iejūtos vilka lomā. Nu zvēram jāiet pie Sarkangalvītes – māsīca mani kā ierauga, tā nelabā balsī sāk bļaut un skrien pie mammas: “Vilks! Vilks! Palīgā!” Nu… viņa taču izjauca visu teātri!”
Jaunībā viņš teātri spēlējis Ozolnieku dramatiskajā kolektīvā. “Aizgāju, pamēģināju, un iepatikās,” atceras Ilmāra kungs. “Trīnes grēkos” viņam uzticēta Jaņuka loma, bet “Laimes pūķī” – galvenā, Zandera.
Gadījies tēlot arī kameras priekšā. “Viena bija amatieru filma “Ābele”, otra nopietnāka, par senajiem laikiem – “Valsts aiz trejdeviņām jūrām”, kad vajadzēja staigāt zīda tērpos ar žabo. Vienīgi tā parūka lielajā karstumā traucēja,” atceras aktieris. “Ābele” bija stāsts par meitenīti, kas kara laikā partizānam nesa pārtiku.
“Man vajadzēja tēlot vācieti – iedeva īstu formu, automātu un lielu motociklu ar blakusvāģi, un bija jābrauc trenēties. Ar draugu braucam pa ceļu un redzam, ka sievas lasa sēnes. Kā mūs ierauga, tā bēg kur nu kura. “Vācieši! Vācieši!” viņas bļauj. Saprotam, ka šīs nobijušās. Apturam moci, draugs skrien pakaļ un taisnojas, ka neesam ienaidnieki, vien aktieri…”
* * *
Ilmāra kunga stāstīto itin viegli iedomāties, prātā to var skatīties kā filmu. Kaulos vīram vairs nav tā jaunības spēka, taču dzīvesprieks saglabājies. “No gadu skaita nebaidos, bet pārņem tāda jocīga sajūta – dēlam drīz pensijā jāiet! Tad gan kļūst neomulīgi. Gribas spēt pašam tikt galā ar sevi. Un gribas vēl kaut ko labu izdarīt.
