Elektrovilciens ierastajā ritmā devās no Rīgas uz Jelgavu. Vagonā, kas smaržoja pēc svaigas krāsas un lakas, bez mums abiem bija tikai pāris pasažieru.
Elektrovilciens ierastajā ritmā devās no Rīgas uz Jelgavu. Vagonā, kas smaržoja pēc svaigas krāsas un lakas, bez mums abiem bija tikai pāris pasažieru. Tādēļ jutāmies brīvi un ērti, tērzējām un smējāmies, nemaz nenojautām, kādas nepatikšanas piedzīvosim pēc nepilnas stundas. Nedomājām arī par to, kādēļ tieši šajā vagonā tik maz braucēju.
Dēls – kā jau visi desmitgadnieki – mierīgi nosēdēt nespēja. Ik pa brīdim viņam vajadzēja piecelties, paskraidīt pa tukšajām kupejām, te vienā, te otrā logā pavērot garām slīdošās ainavas. Es mierīgi sēdēju savā ierastajā vietā pie loga. Man nebija ne vēlēšanās, ne arī vajadzības staigāt pa vagonu. Bet žēl – varbūt tad negadītos TAS, par ko tūlīt pastāstīšu.
Vilciens tuvojās Cukurfabrikai – tā mūsu pietura, tur vajadzēja izkāpt. Bija laiks celties, paņemt mantiņas un doties uz izeju. Bet… piecelties nespēju. Savāds neizprotams spēks manu dibenu stingri turēja pie sola. Teicu dēlam: “Es nevaru uzrausties kājās.” Viņš to uztvēra kā manu kārtējo joku un gāja uz koridoru. Mēģināju celties vēlreiz, taču bez rezultātiem – atraut dibenu no sola neizdevās. Tad sapratu – esmu neglābjami pielipis pie svaigi lakotā beņķa. Tādēļ jau arī vagons tā aizdomīgi smaržoja un bija tukšs. Dēls, nevarēdams mani sagaidīt, atgriezās kupejā. Es viņam izstāstīju notikušo. Radās jautājums – ko darīt? Raut pielipušās bikses ar spēka paņēmienu nebūtu prāta darbs, jo tādējādi varēja neprognozējami plīsumi, bet mēteļa, ar ko nosegt iespējamos plikumus, man līdzi nebija.
Vilciens apstājās, taču mēs piespiedu kārtā braucām līdz gala stacijai. Mūsu rīcībā bija tikai piecas minūtes. Tajās vajadzēja izdomāt, kā rīkoties tālāk. Kad elektrobānis dimdināja Lielupes tiltu, plāns bija gatavs.
Mans “glābējs” ieņēma starta pozīciju pie vagona ārdurvīm un gaidīja tās atveramies. Līdzko tas notika, tā puisietis sprintera ātrumā aizjoza uz netālo saimniecības preču veikalu. Palicis viens, pa logu vēroju, kā blakus stāvošajā sastāvā kāpa pasažieri. Pēc 20 minūtēm tas aties uz Rīgu un tad sāksies iekāpšana šajā vilcienā. Pa to laiku man jāpaspēj izkļūt no sasodītajām “lamatām”. Te pēkšņi parādījās neparedzēts kavēklis – aizvērās vagona durvis! Ko darīt? Logu aizvērt nebija iespējams. Talkā “nāca” papīrs un zīmulis, ko laimīgi atradu kabatā. Lieliem salasāmiem burtiem uzrakstīju: “Meklē durvis, kuras atvērtas!”
Pēc brīža uz perona parādījās dēls. Ieraudzījis logā mani, viņš uzvaras priekā augstu pacēla pilno puslitra pudeli ar gaišu, caurspīdīgu šķidrumu. Garāmgājēji nosodoši noraudzījās zēnā ar pusstopu rokā. Neviens nezināja, ka tas ir šķīdinātājs, kas tobrīd viņa tēvam bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē.
Pie loga stikla piespiedu papīra lapiņu ar uzrakstīto tekstu. Dēls to saprata un jau pēc brīža stāvēja man līdzās. Gluži kā alkoholiķis mazliet drebošām rokām steidzīgi satvēru pudeli un taisīju vaļā. Lietot trauka saturu, nenovelkot bikses, būtisku apsvērumu dēļ baidījos. Tādēļ nekavējoties sāku atbrīvoties no nelaimīgā apģērba gabala. Parasti vienkāršais bikšu novilkšanas process šajā gadījumā izrādījās ciets rieksts. Situācija bija neparasta un gaužām neērta. Man vajadzēja burtiski no biksēm izrāpties. Tas noteikti izskatījās komiski, taču mums smiekli nenāca. Domāju – diez kā šajā gadījumā būtu rīkojies misters Bīns? Beidzot izdevās! Ūzas kā čūskas nomesta āda gulēja uz beņķa, bet es, tām līdzās stāvēdams, konstatēju: kas bez biksēm, tas bez bēdām. Šķīdinātājs savu uzdevumu veica lieliski – bikses no sola atdalījās bez jebkādiem plīsumiem.
Kad atvērās durvis un sāka kāpt iekšā pirmie pasažieri, es jau biju apģērbies, un mēs varējām atstāt sasodīto vagonu. Ar nedaudz smaržojošu bikšu dibenu devāmies mājup ar uzvaru.
