Tiem, kas Itāliju apciemojuši, lai baudītu atpūtnieku priekus, šī valsts saistīsies ar saules bagātību un atpūtu pie jūras, iestiprināšanos jaukajās picērijās un tratorijās, kā arī šķietami bezrūpīgo, nekad nepārejošo itāļu dzīvesprieku.
Tiem, kas Itāliju apciemojuši, lai baudītu atpūtnieku priekus, šī valsts saistīsies ar saules bagātību un atpūtu pie jūras, iestiprināšanos jaukajās picērijās un tratorijās, kā arī šķietami bezrūpīgo, nekad nepārejošo itāļu dzīvesprieku. Ja esat bijis galvaspilsētā Romā, ticamākais, jau pēc dažām dienām jutāties noguris no milzīgās vēstures klātbūtnes un tūristu pūļiem. Savukārt, dodoties uz dienvidpusi, uz Neapoli, jūs brīdina, ka saules būs vairāk, itāļi vēl temperamentīgāki un attieksmē pret dzīvi ārēji bezrūpīgāki. Bet, ja izlemsiet, ka laiska zvilnēšana jūras krastā ir pārāk garlaicīga, vērts nodoties kādai patiesi interesantai nodarbei – “agriturismo” un lauku tūrismam.
Itālijā un jo īpaši Kampaņas reģionā, kur ar Latvijas Ārlietu ministrijas gādību žurnālistu grupā viesojās arī “Ziņas”, pēdējo gadu laikā šis atpūtas veids gūst arvien lielāku piekrišanu. Lielā mērā tas attīstīts, pateicoties ES finansējumam, protams, neiztiekot bez vietējo iedzīvotāju uzņēmības.
Latvijas žurnālistu grupa marta sākumā devās uz Itāliju, lai gaidāmo ES dibināšanas 50. gadadienas gaisotnē gūtu vismaz nelielu ieskatu, kā dalība šajā savienībā palīdz Itālijas laukiem nezaudēt burvību un neatkārtojamību. Pēc Romas apciemojuma devāmies uz dienvidpusi – vispirms uz Neapoli, bet pēc tam apmeklēt Kampaņas apgabala lauksaimniecības uzņēmumus un vairākas pašvaldības, kas attīsta “agriturismo”.
Kvalitāte – biznesa garantija
Lieta, ar ko Itālijas reģionos lepojas, ir īpaši marķēti vietējās izcelsmes produkti – D.O.P. (Denominazione di Origine Protetta) un I.G.P. (Indicazione Geografica Protetta). Ja tur redzat produktus ar šādu apzīmējumu, vērts tos nogaršot un kā ciemakukuli aizvest mājiniekiem. Tas nozīmē – ES līmenī aizsargāts kāda noteikta reģiona lauksaimniecības produkts, kas tiek ražots konkrētajā vietā. Nav jāuztraucas, ka šo zīmi kāds ražotājs izmantos ļaunprātīgi. Itālijā pret pārtikas produktu kvalitāti izturas ļoti nopietni un tā pakļauta dzelžainai kontrolei. Tieši tas ir stūrakmens, lai (kā minēts gan visā Itālijā, gan konkrēti Kampaņā) ar ES palīdzību lauku apvidos iedzīvotāji nepamestu dzimtās vietas un nedotos labākas dzīves meklējumos uz lielajām pilsētām. Tādēļ uz to vērsta arī valsts un pašvaldību rīcība, palīdzot attīstīt vietējās ražotnes.
Pašvaldību rūpe – nodrošināt darbu
Īpaši lielas ES finanšu investīcijas Kampaņā ienāca deviņdesmitajos gados – līdz pat 70 procentu no nepieciešamā. Pārsvarā izbūvēja modernas ražošanas ēkas un iegādājās iekārtas, sāka sakārtot infrastruktūru. Nākamais lielākais finanšu ieplūdums bijis pēdējos gados, kad no ES projekti tika finansēti 50 procentu apmērā. Aptuveni 30 procentu attīstībai parasti piešķir pašvaldība, pārējais – aptuveni 20 procentu – jāsameklē īpašniekam no saviem līdzekļiem vai aizņemoties bankās. Minētais sadalījums līdzīgs gan attiecībā uz ražotnēm, gan tūrisma veicināšanai atjaunotajām viduslaiku pilīm un pat veseliem ciematiem. Tur nepārmetīs pašvaldībai, ka tā ar kopienas līdzekļiem piedalās privātā biznesa attīstīšanā, jo, kā jau minēts, galvenais – nodrošināt ar darbu vietējos iedzīvotājus un piesaistīt tūristus. Tas, ka ražotņu, picēriju, tratoriju vai viesu namu īpašnieki gūst arī peļņu, nevienu īpaši nesatrauc. Vietējās tradīcijās ierasts, ka tas, kam ir, dalās bagātībā ar citiem kopienas iedzīvotājiem. Tie nav tikai nomaksātie nodokļi, bet arī, piemēram, atbalsts vietējai skolai, ziedojumi baznīcas vai vienkārši pilsētiņas (ciemata) ielu un laukumu uzturēšanai.
Tas tik ir siers!
Mocarellas siers iegādājams arī Latvijas lielveikalos. Taču tikai tā dzimtenē Itālijā var saprast, kas ir “Mozzarella di Bufala Campana”. Par to pārliecinājāmies, apmeklējot Rubino ģimenes ražotni “Caseifico Cirigliana s.n.c. Eredi Rubino” Riardo ciematā Casertas provincē. Ar mocarellas gatavošanu viņi nodarbojas jau ceturtajā paaudzē. Ražošanas attīstībā ieguldīti četri miljoni eiro, no tiem kā ES līdzfinansējums saņemti 2,45 miljoni.
Pirmās ziņas par mocarellas sieru meklējamas 12. gadsimtā, kad to Kapujas apgabalā sācis gatavot benediktīniešu mūks Sanlorenco. Sākotnēji to darināja tikai šajā apvidū, bet no 18. gadsimta vidus to sākuši ražot arī Neapolē un visā Kampaņā. Pašlaik mocarellu izgatavo 128 vietās, tāpēc tas ieguvis tiesības tikt marķēts ar D.O.P. zīmi. Brāļu Rubino ražotne ir pazīstamākā un lielākā.
Pa ceļam jau bijām dzirdējuši par kvalitātes standartiem, kas tiek noteikti pārtikas produktu gatavošanā. Mocarellas ražotne patiesi pārsteidza – lai nokļūtu cehā, kur tas top, nācās ietērpties gluži kā dodoties operāciju telpā. Tīrība tiek dzelžaini ievērota ne tikai cehā, ik pārdienas tas tiek mazgāts arī no ārpuses. Pienu, kas ir mocarellas izejviela, iegūst no pašu turētiem Vidusjūras reģiona liellopiem, kuru ganāmpulks ir pāris tūkstoši. Lai arī tie nav īpaši ražīgi piena devēji (izslaukums vidēji 10 litru dienā), tauku saturs ir 9,5 procenti. No liellopiem top arī izcilas kvalitātes gaļas izstrādājumi. Dienā pārstrādā aptuveni piecus tūkstošus litru piena, ražošanas process ir automatizēts. Siera darināšanā nodarbināti pārdesmit cilvēku, tostarp arī trīs bijušās Padomju Savienības iedzīvotāji – divi ukraiņi un moldāvs. Savukārt Riardo ciemata iedzīvotāji audzē lopbarību dzīvniekiem, kuru pienu izmanto siera ražošanai. Piens uzņēmumā pēc izslaukšanas nonāk dažu stundu laikā. Tur to uzsilda līdz 33 – 36 grādiem un pievieno šķidru liellopu kuņģa fermentu ekstraktu. Tvertnēs siers maisot nobriest trīs sešās stundās. Pēc tam lielās baļļās pievieno līdz 95 grādiem uzkarsētu ūdeni un maisa, līdz no valrieksta izmēra siera pikām izveidojas viendabīga masa. No tās ar rokām vai automātiski veido dažāda izmēra siera bumbiņas, ko fasē īpašā šķidrumā pārdošanai. Līdzīgi kā mūsu mīksto sieru, arī īstā, bez konservantiem gatavotā derīguma termiņš ir tikai dažas nedēļas.
Olīvas – Itālijas dvēsele
Vidusjūras reģionā ir trīs valstis, kurās tiek audzētas olīvas – Itālija, Grieķija un Spānija. Parasti starp pirmajām divām notiek lielākie strīdi, kur ir tās labākās un kur iegūst vērtīgāko olīveļļu. Lai nu nesaprašanās paliek, bet pēc rūpnīcas “l”Industria Olearia Biaggio Mataluni s.r.l.” Benevento provinces Montesarčio ciematā apmeklējuma jāsāk domāt – varbūt vislabāko olīveļļu iegūst tieši tur. Rūpnīcā tā top ne tikai no Kampaņas olīvām, tiek ievestas arī Grieķijā audzētās.
Uzņēmuma sākums meklējams vienā no neskaitāmajām olīveļļas ieguves mazajām darbnīciņām. Pamazām no astoņdesmito gadu vidus ražošanu tur attīstīja līdz šodienas teju miljoniem tonnu pārstrādāto olīvu gadā. Līdzīgi kā mocarellas ražotnē, ES finanšu līdzekļi saņemti gan deviņdesmitajos gados, gan pēc 2000. gada. Pavisam ieguldīti 7,8 miljoni eiro, no tiem ES nauda bija 4,3 miljoni. Ja kādā no Latvijas lielveikaliem redzat olīveļļu ar zīmoliem “Monini” vai “Carapelli”, ziniet, ka tā ražota tieši tur, jo eksportēta tiek vairāk nekā puse produkcijas.
* * *
Nākamās otrdienas laikrakstā stāstīsim par to, kā ar “agriturismo” veiksmīgi savu biznesu attīsta kāda vīna darītava, kā arī par to, kā ES līdzekļus un starptautisko sadarbību attīstībai izmanto Eiropā lielākā gerberu stādu audzētava. Savukārt nelielās pašvaldības nākotni saskata tūristu piesaistīšanā.
