Šķiet, latviešiem gēnos jau sazin cik paaudzēs ieprogrammēts līdz riebumam būt pārlādētiem ar nenovīdības pulveri, nemitīgi purpinošiem un skaudīgiem pret tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem.
Šķiet, latviešiem gēnos jau sazin cik paaudzēs ieprogrammēts līdz riebumam būt pārlādētiem ar nenovīdības pulveri, nemitīgi purpinošiem un skaudīgiem pret tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem. Lielais vairums vidusmēra letiņu tik bieži pieraduši teikt vai vismaz domāt, ka globālas lietas uz mums ne velna neattiecas, un uzskatīt – sak, lai jau amīši ar arābiem šaujas un spridzinās, mēs te savā katliņā mierīgi padzīvosim.
Tomēr nekā – amerikāņu vēlme svešā zemē uzspēlēt kariņu atbalsojas arī vietējo benzīntanku cenu tablo, ar tālo tēvoci nodibinātās draudzības vārdā okupācijas vienību (labskanības dēļ dēvētu par koalīcijas spēkiem) sastāvā uz karsto punktu nosūtītu kareivju uzbraukšana uz vietējo smilšu partizānu izmestas mīnas rada ažiotāžu vietējā sabiedrībā, arī šķērsojot tālās “sapņu zemes” robežu, neatkarīgi no kabatā nēsātās pases izdevēja vismaz teorētiski jārēķinās ar ne pārāk tīkamiem brīžiem.
Dažādas domas atmiņā atsauca pāris nesenu publikāciju par perspektīvā itin reālo tiesiskās sadarbības līgumu starp Latviju un ASV. Amerika, kā zināms, jau kuro gadu līdz acīm iestigusi savdabīgā “karā pret terorismu”, atļaujot saviem slepenajiem dienestiem lietot ārkārtas līdzekļus pret jebkuru, ko kaut mazākajā mērā varētu turēt aizdomās par sadarbību ar islama radikāļiem, kaut vai tikai tukšu pieņēmumu formā. Tas, protams, “sīkums”, ka attiecīgie dienesti pilnīgi bez iemesla arestē nevainīgas personas, ko slepeni nogādā Eiropā, lai kādā klusā cietumā mazliet “paspiestu pie sienas”, tas jau nekas, ka pēc dažu mēnešu vai gadu ilgušas brīvības atņemšanas aizturētie tiek atbrīvoti, lai skrien uz visām debespusēm… Pats galvenais – līguma apstiprināšanas gadījumā pavisam reāla iespēja nokļūt šādā scenārijā būs ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Iespējams, tā nedomātu, ja ko līdzīgu nebūtu gadījies redzēt savām acīm – ASV policija gaišā dienas laikā rutīnas pārbaudē izraksta soda kvīti par nenozīmīgu pārkāpumu, proti, vidēji svarīga dokumenta atstāšanu mājās (saprotams, ka vēlāk līdz ar tā uzrādīšanu sods tiks atcelts). Vienā brīdī kādam policistam ienāk prātā pārbaudīt ne tikai autovadītāja, bet arī pārējo automašīnā sēdošo personu apliecinošus dokumentus. Ja kāds aizkavējas savas identitātes pierādījumu meklēšanā kārtējā somas nodalījumā, atskan lietišķs brīdinājums – dokumenta neuzrādīšanas gadījumā tiksiet arestēts saskaņā ar pretterorisma likumu.
Var tikai iedomāties, kā Amerikas apceļošana izvērstos tūristam, kas patiešām savu ID būtu atstājis, piemēram, viesnīcā. Nav šaubu, ka tālākais maršruts vestu nevis, piemēram, uz iecerēto muzeju vai pludmali, bet gan policijas iecirkni, kur personības pārbaudes procedūra ilgtu, minimums, pusi dienas, un, kas zina, atkarībā no klerka noskaņojuma ceļojums jau kā “terorismā aizdomās turētajam” (ja reiz līdzi nebija dokumentu, tad ir ko slēpt!) turpinātos ar federālās valdības apmaksātu slepenu lidojumu Eiropas gaisa telpā spoži baltā CIP lidmašīnā…
Tas ir vēl viens iemesls, lai katrs deputāts, kas būs gatavs atdot savu balsi par jauno dokumentu, lieku reizi sev pārjautātu – vai mums vajadzīgs riskēt tikt pakļautiem debesīs sakāpušajai visatļautības sajūtai? Var jau būt, ka letiņu karotāju Irākas plašumos noliktās galvas jāuzskata par simbolisku ASV līdera labas paziņas, mūsu prezidentes upuri uz mūžīgās uzticības altāra, tomēr jāšaubās, vai ir vērts padarīt teju katru iedzīvotāju par potenciālo “terorisma apkarotāju” dzīvo mērķi un riskēt, par “savu kaktiņu un stūrīti” globālajā leļļu namiņā maksājot ar iespējamu izbraucienu ASV valdības aģentu pavadībā un nolemtības apziņu, ka “esot globālā apritē, ar ko tādu jārēķinās”.
