Ticības lietu diapazons pie mums ir visai plašs. Katrs var atrast savu aicinājumu. Pēc aptuveniem datiem, Latvijā dzīvo vairāk nekā miljons kristiešu – katoļi, luterāņi, pareizticīgie, adventisti, baptisti, metodisti un citu denomināciju pārstāvji.
Ticības lietu diapazons pie mums ir visai plašs. Katrs var atrast savu aicinājumu. Pēc aptuveniem datiem, Latvijā dzīvo vairāk nekā miljons kristiešu – katoļi, luterāņi, pareizticīgie, adventisti, baptisti, metodisti un citu denomināciju pārstāvji. Līdzās viņiem mūsu zemē savu ticību kopj Jehovas liecinieki, kas liecina par Jehovu, musulmaņi, kas liecina par Allahu, dievturi, kas liecina par daudzajām senlatviešu dievībām. Dzīvo ateisti un agnostiķi, dziednieki un zintnieki, ticīgie un māņticīgie, gudrie un ne tik gudrie.
Savu ceļu meklē un atrod arī Ilze Zvirgzdiņa. Augusi kristīgā ģimenē, vadījusi mūzikas kalpošanu draudzē, beigusi Jelgavas Mūzikas vidusskolu. Pēc vidusskolas Ilze ieturējusi pauzi akadēmiskās izglītības turpināšanā un devusies uz “Jaunatnes ar misiju” organizēto Kristus mācekļu skolu Valdemārpilī.
Kāpēc tāda izvēle?
Jutos garīgi iztukšota. Domāju par Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolu. Tomēr sapratu – ja turpināšu studijas tradicionālajā izglītības sistēmā, garīgi sabrukšu vai arī apaugšu ar rutīnu. Tas nebija viegls lēmums. Kaut manā ģimenē visi jau vairākās paaudzēs ir kristieši, neteikšu, ka guvu lielu atbalstu. Vecāki vēlēja tikai labu, tāpēc saprotu. Viņi gribēja redzēt mani kā studenti augstskolā. Tomēr esmu pārliecināta, ka tikai es pati varu pieņemt lēmumu. Varu uzklausīt vecākus, radiniekus, draudzes līderus, bet pēc tam tomēr jāizdara personīga izvēle.
Tavs pirmais iespaids par “Jaunatni ar misiju”…
Mājas un piederības izjūta. Mīlestība, rūpes. Viss uzreiz kļuva tuvs – apkārtne, ēka, cilvēki. Sākumā manī bija tāda kā nedrošība, bet ātri sapratu, ka tur viss ir tāpēc, lai mani celtu, nevis gremdētu. Dzīvošana kopā dažāda rakstura un vecuma cilvēkiem palīdzēja teorētiski apgūtos principus izmantot praksē.
Pēc trīs mēnešu mācībām devāties praksē.
Vispirms bijām Latvijā, tad Ukrainā, visbeidzot atkal Latvijā. Pirmais posms – Madona, Cesvaine, Lubāna, Jaunkalsnava. Viss gāja uz “urrā”, līdz nonācām Lubānā. Tad pirmo reizi izjutu garīgo pasauli, cīņu starp diviem spēkiem. Nevarējām saprast, kas ar mums notiek. Depresija, vienaldzība, nospiestība, strīdi citam ar citu. Gājām uz pansionātu. Cilvēku acīs tukšums. Tad Solvita (prakses vadītāja – aut.) teica: “Stop! Jāiet pretējā virzienā. Nevar padoties. Devāmies nakts lūgšanā. Dziedājām, slavējām tumsā un lietū līdz diviem naktī. Lūdzām burtisku apstiprinājumu gaismai. Otrā dienā spīdēja ne tikai saule, bet arī cilvēki sāka smaidīt. Vēlāk atklājās, ka Lubānā ir daudz buršanās, zīlēšanas, liels pašnāvību skaits. Smaga vieta.
Ukrainā šādu cīņu nebija. Uzturējāmies Luckā – pilsētā aptuveni Rīgas lielumā. Šo posmu raksturotu kā personīgās izaugsmes un komandas saliedēšanas laiku. Arī neklājās viegli. Bijām ieskrējušies. Nu vajadzēja apstāties. Vieglāk ir iet un dot, nevis paskatīties uz sevi, saprast kļūdas, tās atzīt. Pēc Ukrainas nonācām Dagdā. Tas bija trekns punkts uz “i”. Tur darbojās 95 cilvēku grupa – “Jaunatnes ar misiju” brīvprātīgie no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas. Sociālais dienests iedeva adreses. Dalījām drēbes, pārtiku. Pilsētas mērs piedalījās mūsu rīkotajā mīlestības mielastā. Dagdai tas bija unikāls notikums. Cilvēki bija aizkustināti. Ārzemnieki atbraukuši, lai viņus svētītu. Grupās bijām četri cilvēki. Trīs ārzemnieki un viens tulks no mums.
Tuvojas Lieldienas. Esi ievērojusi, ka tautas tradīcijas cilvēkus “pievelk” vairāk?
Daudziem ir negatīvs priekšstats par draudzi, jo kristieši dažkārt pārstāv Jēzu visai primitīvi. Draudzes maļ ar vakardienas vēju. Mēs nevaram ceļot pagātnē. Rakstu vieta par nelīdzināšanos pasaulei ir pārprasta. Dievs “iet līdzi laikam”. (Dievs ir laika pārvaldnieks. Viņš ir arī progresa autors. – aut.) Draudze negrib vai nespēj izprast cilvēku problēmas. Atnāk kāds, bet viņam rodas vilšanās. Manuprāt, mēs nepareizi prezentējam Dievu.
Kāds būtu īss kopsavilkums par Kristus mācekļu skolā pavadīto laiku?
Grūtākais jautājums… Es ieguvu brīvību. Negribu, lai pārprot. Brīvība nav visatļautība. Tā vispirms ir atklātība, drosme, godīgums.
Ieguvu arī plašāku redzējumu par citām reliģijām. Arī to, ko nozīmē misija. Spēju labāk izprast sevi un citus. Ejot pie slimiem, netīriem, novārtā pamestiem, iemācījos atteikties no sava “fui”. Pārsteidza tas, ka tieši atstumtie un noniecinātie bērni meklēja mani. Jutos laimīga kopā ar viņiem.
Skolu beidzot, katrs rakstījām sev vēstuli. To saņemsim 1. septembrī.
Visbeidzot – ar ko, tavuprāt, Kristus mācekļi atšķiras no kristiešiem?
Tā ir milzīga atšķirība. Kristieši uzlikuši robežas un rāmjus, kas bieži nepauž brīvību. Kristieši – tas var būt arī tikai nosaukums. Kristus mācekļi ir brīvi no aizspriedumiem un bailēm. Viņi tiešām seko Jēzum. Notiek brīnumi. Baznīcās Kristus mācekļi nav cienīti, jo viņi nav ērti.
Post scriptum
Pirms krusta nāves Jēzus lūdza: .. “Tāpat kā tu mani esi sūtījis pasaulē, es viņus esmu sūtījis pasaulē. Un viņu labā es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs.
