Nav šaubu, ka ikviens īstens mednieks uz jautājumu, vai medības ar labi apmācītu suni ir interesantas, nedomādams atteiks: «Protams!».
Nav šaubu, ka ikviens īstens mednieks uz jautājumu, vai medības ar labi apmācītu suni ir interesantas, nedomādams atteiks: “Protams!” Kaut gan tiek ražoti arvien jaunāki un modernāki medību ieroči, mežā ir situācijas, kad bez gudra palīga pie kārotā tikt neizdosies. Pašlaik no aptuveni 700 suņu šķirnēm vairāk par pusi izmantojamas medībām.
Kāds varbūt iebildīs, ka dresūrai labi pakļaujas arī bežšķirnes suņi. Prakse gan pierādījusi, ka gadu desmitu, pat simtu laikā izveidotās medībām domātās nesīs daudz vairāk veiksmes.
Faktiski medību suņi var būt jebkuras šķirnes. (Šķirne ir dzīvnieku grupa, kurai piemīt tikai tās pārstāvjiem raksturīgas īpatnības, kas radušās mērķtiecīgas selekcijas rezultātā un tiek pēctecīgi pārmantotas.) Jāuzsver, ka katra medību suņu šķirne izveidota noteiktam medību veidam. Līdz ar to tās var klasificēt grupās, kuru pārstāvji piemēroti putnu, pārnadžu vai alās mītošo dzīvnieku meklēšanai un medībām:
– putnu suņi (seteri, salu putnu suņi, kontinentālie putnu suņi);
– dzinējsuņi (Latvijas, Igaunijas un Krievijas dzinējsuņi, bīgli);
– alu suņi (terjeri, takši);
– asinspēdu suņi (bladhaundi);
– okšķerētājsuņi (medību spanieli, labradori);
– laiku suņi (Krievu – Eiropas, Rietumsibīrijas, somu).
Protams, ir suņi, kas vienlīdz veiksmīgi darbosies dažādu dzīvnieku medībās, ne tikai kādā noteiktā veidā, tajā pašā laikā citi tās pašas šķirnes “brāļi” neizjutīs nekādu medību instinktu aicinājumu. Tomēr, ja šķirnes aprakstā teikts, ka tā ir īpaši veidota un paredzēta medībām, tās pārstāvi var arī uzskatīt par medību suni.
Neviens vien piekritīs, ka bieži kāds necils jauktenītis izrādās krietni labāks pēddzinis nekā “smalkie” suņi, kopā ņemot, taču jāatceras, ka saskaņā ar Latvijas medību noteikumiem atļauts medīt tikai ar šķirnes medību suņiem. Noteikti jāņem vērā, ka personai, kas tādu izmanto medībās, jābūt tā šķirni un vakcināciju apliecinošiem dokumentiem.
Valda uzskats, ka lielāka nozīme ir dzīvnieka pareizai apmācībai. Medību suņa izaudzēšana un skološana prasa daudz pūļu un laika – pāris dienās pie tāda tikt nav iespējams. Apmācība pamatojas uz nosacījuma refleksiem, tāpēc komandām jābūt nemainīgām un dresūras laikā ar dzīvnieku nevajag apieties rupji. Pamatmetodes ir uzslava, piespiešana un aizliegums. Vislabākais, ja no mazotnes kucēns ņemts līdzi mežā, necenšoties to vienmēr turēt saimnieka tuvumā. Kucēns obligāti savlaicīgi jāpieradina pie kaklasiksnas un pavadas, kā arī pamazām un piesardzīgi – pie šāviena trokšņa. Svarīgi atcerēties, ka gandrīz vienmēr mežā suns atgriezīsies vietā, no kuras palaists.
Iegādāties šķirnes medību suni ieteicams Latvijas Mednieku kinoloģiskajā apvienībā vai Latvijas Kinoloģijas federācijas medību šķirnes suņu audzētāju klubā.
