Par 86 gadus veco unikālo Jelgavas ilglidotāju Hubertu Štekeli «Ziņās» esam rakstījuši vairākkārt.
Par 86 gadus veco unikālo Jelgavas ilglidotāju Hubertu Štekeli “Ziņās” esam rakstījuši vairākkārt. Nodarboties ar planieriem viņš kā bez tēva audzis, nabadzīgs, taču centīgs un zinātkārs Jelgavas puika sāka 1939. gadā. Ar žurnālistiem Huberts Štekels tiekas labprāt, taču, no otras puses, – nepavisam nav slavas kārs. Attiecībā uz fotografēšanos vai filmēšanu pieredzējušais lidotājs godā tur tādu vecu likumu, ka šo lietu varot darīt tikai pēc laimīgas nosēšanās. Ja kāds gribot “izrādīties” startā, tā esot nevajadzīga likteņa izaicināšana.
Šogad 26. martā, iepriekš neko nesarunājot, “Ziņām” paveicās satikt Hubertu Štekeli lidlaukā, kur viņš kopā ar vairākiem ap sešdesmit gadu veciem vīriem (pārsvarā bijušajiem lidotājiem) veica lidojumus. “Simtu gadu neesam tikušies!” pavasara saulē smaidot, teica viedais vīrs un… piedāvāja pavizināties. Divreiz nebija jāaicina.
Varbūt lasītājam pilnīgi no citas planētas piedāvājums var likties savāds, pat bīstams. Tu rausies iekšā divvietīgā motorplanierī, ko vadīs lidotājs, kura vienaudži bieži vien labākajā gadījumā ir kļuvuši pavisam nevarīgi, slimību ierobežoti večukiņi. Bet jelgavnieki, kas pazīst Hubertu Štekeli, zina, ka laikam gan tomēr nav lieliskāka pilota kā šis vīrs – saulē iedegušu seju, jauneklīgām kustībām, raitu valodu un kupliem matiem, ko sedz sportiska cepure ar pagaru saules sargu.
Pirms dažiem gadiem savā deviņdesmitajā jubilejā pārtikas zinātnieks profesors Pāvils Zariņš laida klajā grāmatu “Ilgdzīvošanas pamati”, kurā aprakstīja aktiera Ēvalda Valtera, zemūdenes komandiera Hugo Legzdiņa un daudzu citu ilg-dzīvotāju un līdz dziļam vecumam radošu personību dzīves principus, paradumus, uzturu. Domāju, ka arī Huberts Štekels būtu jāpierunā dot atļauju zinātniekiem sevi izpētīt. Varētu rasties svarīgi atklājumi, kas daudziem dzīvi padarītu jēdzīgāku.
Ieraksts kabatas diktofonā
Ar šo atkāpi tikai gribēju piebilst, ka, iekāpjot Huberta Štekeļa motor-planierī, man nebija grūti pārvarēt uztraukumu un bailes – diezgan dabīgas vai katram, kas iedomājies pacelties gaisā. Ar pirmo šķīlienu “pieleca” motorplaniera dzinējs. Lidaparāts sāka kustību. Kā atbalstu meklējot, tas nošūpojās, taču pēc pārdesmit metriem ātrums jau bija tik liels, ka spārni skrējienu stabilizēja. Šķiet, pēc metriem trīssimt mēs jau bijām atrāvušies no zemes. Apakšā palika mežiņš, tad kāda pamesta ferma no Līvbērzes pagasta Vārpas ciema nomaļus no galvenajām transporta maģistrālēm. Taču galveno orientieri Lielupi vēl nemanīja. Sajūta lieliska un reizē grūti aprakstāma. Ieslēdzu diktofonu un sāku runāt mikrofonā. Nē, nē – es nedomāju, ka tādā veidā ierakstīšu savus beidzamos vārdus, ko esmu teicis šai pasaulei. Lai gan, pavisam atklāti sakot, atcerējos vienu agrā jaunībā dzirdētu traģēdiju, par kuru man stāstīja draugs, kas bija dienējis padomju armijas desantniekos. Reiz, nelaimīgi lecot, nosities kāds kareivis, taču rokas pulkstenis uz dzīvību zaudējušā cilvēka ķermeņa turpinājis iet… Arī digitālajam diktofonam, kas ir vieglāks par mobilo telefonu, krītot no tūkstoš pēdu augstuma, ir lielākas izredzes palikt veselam nekā žurnālistam. Tomēr manis ierakstītajā tekstā vairāk ir sajūsmas nekā bažu par dzīvības briesmām. Vienu otru frāzi gan varētu piedēvēt parunai: “Bailēm lielas acis.” Tālāk kā ierakstā: “Priekšā Štekeļa kungs. Laikam viņam ir astoņdesmit seši gadi. Apakšā ieraudzīju Pils salu. Ozolpils pansionāts. Iecavas ieteka Lielupē. Pils salas gals. Ūdeņu daudz – Lielupe pārplūdusi. Vēl tālāk Vītoliņi. Ļoti skaisti. Saule spīd. Drusku sasvērāmies, par kādiem trīsdesmit grādiem. Štekeļa kungs, iznāk, sēž krietni zemāk par mani. Tāda sajūta, ka mēs ejam lejā. Štekeļa kungs kādus 45 grādus zemāk nekā es. Virāža – atkal kādi 45 grādi. Drusku bailīgi. Augšā – lejā. Jelgava. Pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Skaisti! Mīļā Latvija! Okei, ejam uz nosēšanās joslu. Štekeļa kungs, paldies, ļoti patīkami. Mīļais Dievs, paldies! Oi, iet kā no kalna ar slēpēm! Virāža par kādiem trīsdesmit grādiem. Augstums 150 metru. Ātrums 140 kilometru stundā. Azimuts… Lieliski ejam lejā. Tūlīt būsim zemē. Aplaudēju.”
Par tiem 45 grādiem domāju, ka mazliet pārspīlēts. Diez vai motor-planieris tik ļoti sasvērās. Taču jāatzīst, ka tā gan nebija lielajām lidmašīnām parastā plakaniskā, rāmā sēšanās. Saskaroties ar zemi – trieciens ļoti mazs. Huberts Štekelis tiešām ir liels meistars. Lidojumos pavadītais laiks, salīdzinot ar lielo transkontinentālo gaisa kuģu vadītājiem, Hubertam Štekelim nav īpaši garš – seši septiņi tūkstoši stundu. Taču, ja kāds varētu uzskaitīt lidotāju pieredzētos īpaši atbildīgos pacelšanās un nosēšanās manevrus, es nebrīnītos, ja izrādītos, ka Huberts Štekelis ir pasaules zvaigžņu topā. Vienā lidlaukā pavadītā dienā viņš paceļas un nolaižas reižu desmit. Daudz ir to, kas vēlētos lidot kopā ar Hubertu Štekeli. Un lai visiem tas prieks iznāktu, ar gariem lidojumiem te nemēdz aizrauties. Jāatzīst, ka es šo septiņu minūšu lidojumu kaulos jutu vēl pusi dienas.
