Jelgavas nomalē skaisti iekoptā tā saucamajā ziemas vasarnīcā dzīvojošais A.Ņekrasovs ir viens no trijiem helikopteru lidotājiem, kurš, var teikt, ir varonis daudzskaitlīgākajā cilvēku glābšanas operācijā Baltijas jūrā, kas notika 1987. gada 25. janvārī.
Jelgavas nomalē skaisti iekoptā tā saucamajā ziemas vasarnīcā dzīvojošais Aleksandrs Ņekrasovs ir viens no trijiem helikopteru lidotājiem, kurš, var teikt, ir varonis daudzskaitlīgākajā cilvēku glābšanas operācijā Baltijas jūrā, kas notika 1987. gada 25. janvārī, kad pretī Jūrmalai no krasta atrāvās ledus gabals ar apmēram pusotra tūkstoša bļitkotājiem.
Astoņdesmitajos gados Jelgavas lidlaukā bāzējās PSRS Gaisa spēku helihopteru eskadriļa, kas bija neliela, bet samērā augsta inženiertehniskā līmeņa militāra vienība. Lidotāji civilo dzīvi Jelgavā, šķiet, īpaši neietekmēja. Vienīgi 1. ģimnāzijas apkaimē radās Lidotāju iela, kur tolaik tika uzbūvētas vairākas daudzdzīvokļu mājas un nodotas šīs eskadriļas personāla vajadzībām.
No astoņdesmitajos gados un deviņdesmito sākumā tur dienējušajiem lidotājiem un tehniķiem gandrīz visi līdz ar aizejošo Krievijas armiju tika nosūtīti uz Mordoviju. Lidlauks, tam klāt izbūvētās kazarmas, štāba ēka, tehniskās apkopes centrs pilsētai tika atdots pilnīgā kārtībā. Tomēr gluži visi neaizbrauca, palika arī Aleksandrs Ņekrasovs, kas, sabrūkot Padomju Savienībai, bija aizgājis pensijā. Dienesta laikā viņš lidojis gan Tālajos Austrumos, gan kara plosītajos Afganistānas kalnos. Uz Latviju Ņekrasovs, kā pats atzīst, tika nosūtīts piespiedu kārtā, neprasot, vai viņš to vēlas vai ne. Šeit vajadzēja lidotāju ar pieredzi meklēšanas – glābšanas operācijās, un tāda viņam bija.
Dežūras parasti ilgušas veselu nedēļu. Pēc tam maiņu nodrošinājuši kolēģi Rīgā, Tartu, Kauņā vai Panevēžā – kādā citā militārā bāzē. Dežurējošā komanda sastāvēja no helikoptera komandiera, stūrmaņa, borttehniķa, desanta speciālista un ārsta (parasti kāds no militārajā dienestā iesauktajiem civilistiem). Piedzīvojumu bijis daudz. Visvairāk izsaukumu saistījās ar jaunu kara lidotāju avārijām. Tie katapultējās no lidmašīnām, un tad viņus vajadzēja meklēt un reizēm arī glābt.
1987. gada 25. janvāra svētdienas rītā laiks bijis jauks. Taču jau priekšpusdienā sāka pieņemties spēkā dienvidrietumu vējš, parādījās putenis, tad arī pienāca trauksmes ziņa, ka dežurējošajai komandai ar Mi 8 jālido tepat no Jelgavas uz Jūrmalu glābt bļitkotājus. Aleksandrs Ņekrasovs stāsta: “Atlidojuši nosēdāmies pie kāpām. Tūlīt piebrauca policija un atbrīvoja laukumu no ziņkārīgajiem. Cik tur vajag, lai kāds trāpītos zem helikoptera astes skrūves! Piecās minūtēs tika ierīkota nosēšanās vieta, un mēs sākām cilvēku pārcelšanu. Strādājām apmēram pusotru stundu. Tajā laikā uzņēmām 176 makšķerniekus. Sākumā ņēmām pa 8 – 10. Vēlāk, kad degviela sāka iet uz beigām, pa 12 – 14. Uz ledus sēdāmies, apmetot virs jūras loku, – lai helikoptera deguns būtu pret vēju. Pareizāk sakot, tā riteņi tikai pieskārās ledum un tādējādi mazliet piefiksēja lidaparāta stāvokli – citādi makšķerniekiem būtu grūti ierausties iekšā. Jo vairāk cilvēku iekāpa salonā un kļuvām smagāki, jo vairāk piedevām helikoptera dzinējam apgriezienus un spārniem soli.
Sākumā cilvēkiem bija panika aiz bailēm, ka vajadzēs maksāt sodu. Mūsu borttehniķis kāpa uz ledus un skaidroja, ka nekādu sankciju nebūs. Atļāvām ņemt līdzi arī urbjus un kastes.
Rīgas ekskadriļa, kas stundu vēlāk sāka strādāt ar diviem Mi 14, tādu pašu informāciju nodeva no “lielā zvana” – viņu helikopteriem bija īpašs skaļrunis. No Jelgavas atlidojušajam Mi 8, lai turpinātu darbu, vajadzēja uzpildīt degvielu. Tādēļ operācijas vadītājs pulkvedis Aleksandrs Celko nolēma, ka glābšanu pabeigs no Rīgas eskadriļas abi Mi 14 . Bija skaidrs, ka ar diviem helihopteriem pietiks, lai visus cilvēkus līdz tumsai pārvestu krastā.
Zināms, ka divi cilvēki, kas atradās uz ledus, tomēr gāja bojā. Tēvs un dēls. Kolēģi stāstīja, ka viņi devušies pie ledlauža, kura uzdevums bija no krasta atejošo ledu spiest atpakaļ. Taču viens no makšķerniekiem nelaimīgi uzgājis virsū salauztam ledum, otrs mēģinājis viņu glābt, un tādējādi abi noslīkuši.
Domāju, ka šajā katastrofā vainojami meteorologi. Viņiem bija pienākums par iespējamo ledus atlūšanu brīdināt. Krievijas Tālajos Austrumos tā diezgan bieži gadās, ka zemledus makšķerniekus ienes okeānā. Ja meteorologi par iespējamām briesmām brīdinājuši, izglābtajiem jāmaksā sods. Ja, piemēram, ledus atlūst kāda pēkšņa cunami vilņa iespaidā, glābšana notiek bez maksas.”
