Latvijā terminu «integrācija» pārsvarā saprot visai šaurā izpratnē. Mums tā lielākoties saistās ar cittautiešu jeb, politkorektāk sakot, šeit dzīvojošo mazākumtautību iedzīvotāju iekļaušanu un iesaistīšanu visās valsts dzīves formās un izpausmēs.
Latvijā terminu “integrācija” pārsvarā saprot visai šaurā izpratnē. Mums tā lielākoties saistās ar cittautiešu jeb, politkorektāk sakot, šeit dzīvojošo mazākumtautību iedzīvotāju iekļaušanu un iesaistīšanu visās valsts dzīves formās un izpausmēs. Pagaidām ar Dievu uz pusēm vietējie cittautieši kaut kā integrējas. Viņi gan uzskata, ka tā esot asimilācija. Savukārt valsts nav pietiekami autoritatīvi pateikusi, kas tas par procesu un kādi ir mūsu stratēģiskie mērķi.
Eiropā, cik noprotams, integrācija vairāk tiek saistīta ar iebraucēju iespējām iekļauties vietējā darba tirgū. Pareizāk gan būtu teikt – iespējām dabūt darbu, vienlaikus neizspiežot vietējos strādniekus. Arvien plašākās negatīvās izpausmes pret iebraucējiem, bailes no globalizācijas un integrācijas tiek minētas, piemēram, kā iemesli, kāpēc Francijā un Nīderlandē referendumos tika noraidīta Eiropas Konstitūcija. Tajā pašā laikā Eiropa sūdzas, ka pašu valstīs darbaspēks noveco, ka nav mazkvalificēto darbu darītāju un tā tālāk. Tiek minēts, ka jau tuvākajos gados tā dēvētajā vecajā Eiropā būs nepieciešami vismaz 40 miljoni jaunu iebraucēju, lai uzturētu līdzšinējos attīstības tempus. Tomēr, jādomā, vaina nepatikā pret viņiem slēpjas ne tikai tajā apstāklī, ka viņi veido nopietnu konkurenci pašu valstu pilsoņiem darba tirgū. Mazāk tiek uzsvērts, ka imigrantu (nav pat svarīgi legālu vai nelegālu) pieplūdumu jau tagad daudzi uztver kā nacionālās valsts apdraudējumu arī kultūrā. Grūti atzīt, ka sociālā un etniskā integrācija vecajās Eiropas valstīs nav bijusi tik veiksmīga, kā pašiem licies.
Uz Eiropas globālās imigrācijas fona arī mēs sākam pamazām saskarties ar tām pašām problēmām. Ekonomisko imigrantu arvien plašāka ieplūšana Latvijā (arī pārējās Baltijas valstīs) vairāk gan saistīta nevis ar darbaroku trūkumu tāpēc, ka iedzīvotāju sastāvs novecojis. Drīzāk ar iespēju aktīvākajiem un zinošākajiem darba ņēmējiem meklēt atbilstošus amatus citās valstīs ar ievērojami lielāku atalgojumu. Nav mazsvarīga arī kāda mūsu vietējā “īpatnība”. Proti, joprojām daudzi Latvijā strādājošie gatavi saņemt atalgojumu “aploksnē”, darba līgumu nenoslēdzot. Turklāt interesantākais tas, ka joprojām šī “nacionālā īpatnība” raksturīga nozarei, kas visvairāk sūdzas par darbaroku trūkumu, – būvniecībai. Tur brālīgi plecu pie pleca nelegāli strādā gan pašmāju bāleliņi, gan viesstrādnieki no tuvām un tālām zemēm. Pat ja kaut kāds līgums ar darba devēju noslēgts, uzrādītā samaksa ir minimālās algas līmenī. Cik patiesībā saņem uz būvēm nodarbinātie, lielākoties zina tikai viņi paši un darba devēji. Acīmredzot samaksa vietējos un ciemiņus apmierina, un, gribam to vai ne, viesstrādnieku iebraukšana turpinās. Daļa Latviju izmantos kā tramplīnu, lai dotos uz valstīm ar augstāku dzīves līmeni, bet ievērojama daļa papildinās cittautiešu skaitu. Tā kā visi Rietumeiropas sociālās integrācijas jaukumi mūs sagaida jau ne pārāk tālā nākotnē. Paliek atklāts vien jautājums – vai esam tam daudzmaz gatavi?
