Lauksaimniekiem nākotne Jelgavas Cukurfabrikas reorganizācijas dēļ lielākoties jau ir skaidra, un platībās, kas bija ieplānotas cukurbiešu laukiem, pamazām iegulst graudaugu sēklas.
Lauksaimniekiem nākotne Jelgavas Cukurfabrikas reorganizācijas dēļ lielākoties jau ir skaidra, un platībās, kas bija ieplānotas cukurbiešu laukiem, pamazām iegulst graudaugu sēklas. Taču jauna ceļa sākumā ir apmēram 130 agrāk ražotnē strādājošo – 10. aprīlī viņi kļuva par bezdarbniekiem.
“Pagaidām par bijušo cukurfabrikas darbinieku aktivitāti, reģistrējoties par bezdarbniekiem, grūti spriest. Līdz pirmās dienas pusdienlaikam pieteikušies 14 cilvēku, kas agrāk strādājuši Jelgavas Cukurfabrikā,” skaidro Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiāles direktora vietniece Irēna Vilciņa. Taču viņu skaits turpina augt, jo otrdien darba attiecības tika pārtrauktas ar visiem pamatražošanas sektorā strādājošajiem, pēc pāris mēnešiem atbrīvos arī cukura fasētājus, krāvējus, savukārt vēlāk darbu zaudēs arī termoelektrocentrāles darbinieki – kopumā apmēram 300 cilvēku.
“Tas ir dzīves pārbaudījums, kas jāpieņem,” teic agrākā Jelgavas Cukurfabrikas arodorganizācijas priekšsēdētāja Vija Ozoliņa. Arī viņas pilnvaru laiks beidzās 10. aprīlī, un uzņēmuma restrukturizācijas darbu fabrikā vairs nevar piedāvāt. Runājot par padarīto, V.Ozoliņa vērtē, ka arodbiedrība bijusi noderīga, arī tādēļ, ka izdevās panākt nodokļu atlaides kompensācijām, ko saņem uzņēmuma darbinieki.
Kaut arī bija plānots, ka kompensāciju apmērs vienam darbiniekam sasniegs vidēji 5000 latu, otrdien daudzi darbu zaudējušie, īpaši sievietes, bija vīlušies, jo saņemtā summa izrādījās krietni mazāka. “Mūs apmānīja. Sākumā solīja vairāk,” bilst Gunārs Kupčus, kas uzņēmumā par biešu operatoru nostrādāja 18 gadu. Viņš neslēpj, ka pabalsts ir apmēram četri tūkstoši latu “uz rokas”. “Vismaz kaut kas,” atklājot, ka ir trešās grupas invalīds un līdz pensijai atlikuši vairs četri mēneši, viņš ir apmierināts. Savukārt, kā stāsta Marina Čabatarova, kas 20 gadu nostrādājusi fabrikas laboratorijā, sievietēm pabalsts ir mazāks, jo lielākoties viņām darbs bijis biešu pārstrādes sezonā. Pēc tās viņas uz abpusēja līguma pamata reģistrējās NVA un sezonas sākumā atgriezās darbā. “Kaut arī līdz pat pēdējai dienai apgalvoja, ka stāžā ieskaitīs visus nostrādātos gadus, tas netika izdarīts,” viņa neslēpj rūgtumu. Nākotnē Marina raugās ar bažām, jo apzinās, ka profesijā darbu vairs neatradīs, arī tik labi atalgotu ne: “Strādājot laboratorijā, mēnesī saņēmu vairāk nekā 300 latu “uz rokas”. Interesējoties par darba iespējām, esmu konstatējusi, ka Jelgavā reti kur sieviete var nopelnīt vairāk par 150.”
“Mēs neprasījām neko lieku – vien to, lai mums samaksātu visu, ko šo gadu laikā esam nopelnījušas,” bilst agrākās Jelgavas Cukurfabrikas darbinieces.
