Vieni Jevgeņija Švarca «Parastā brīnuma» pirmizrādi Alunāna teātrī šovakar pulksten 19 skatīsies kā pasaku par burvja un «parastu» cilvēku sadzīvošanu, otri – varbūt kā vielu pārdomām par to, kurp mēdz vest labiem nodomiem bruģēti ceļi.
Vieni Jevgeņija Švarca “Parastā brīnuma” pirmizrādi Alunāna teātrī šovakar pulksten 19 skatīsies kā pasaku par burvja un “parastu” cilvēku sadzīvošanu, otri – varbūt kā vielu pārdomām par to, kurp mēdz vest labiem nodomiem bruģēti ceļi.
“”Parastais brīnums” – kāds dīvains nosaukums. Ja ir brīnums, tam jābūt neparastam, bet ja tas ir parasts, tad, pats par sevi saprotams, tas nav brīnums. Izrādās, ka atrisinājums ir. Stāsts būs par mīlestību. Jauneklis un meitene – viņi viens otrā iemīlas, kā jau tas parasti notiek. Strīdas – tas arī nav retums –, gandrīz mirst no mīlestības, un visbeidzot viņu jūtas sasniedz tādas virsotnes, ka sāk radīt īstus brīnumus, kas ir gan brīnumaini, gan parasti. Par mīlestību var runāt, dziedāt dziesmas, bet mēs pastāstīsim pasaku. Pasakā ļoti ērti blakus iekārtojies parastais un neparastais, un to var viegli saprast, ja pasaku klausās kā pasaku – kā bērnībā –, nemeklējot apslēptu jēgu. Pasaku stāstām tāpēc, lai pateiktu, ko domājam. Mūsu pasakā ir ļoti parasti cilvēki – kā dzīvē: karalis tirāns, ministrs administrators, mednieks un citi, bet ir arī citi pasakas varoņi – tuvāki brīnumam. Tie ir burvis, sieva, lācis un princese. Kā viņi var sadzīvot vienā pasakā? Ļoti vienkārši – kā dzīvē. Un mūsu pasaka sākas pavisam vienkārši. Kāds burvis apprecējās un sāka nodarboties ar saimniecību. Bet burvis ir burvis – viņam ļoti gribas radīt brīnumus, pārvērtības interesantus piedzīvojumus. Un viņš divus jaunus cilvēkus sasaistīja ar mīlestības saitēm. Viss sagriezās, sajaucās un beigu beigās atšķetinājās tik negaidīti, ka pats burvis, pieradis pie brīnumiem, no brīnumiem apjuka, sastinga. Un kā tas viss notiks, uzzināsiet, kad noskatīsieties un noklausīsieties šo pasaku.”
Pēc režisores Lūcijas Ņefedovas atzinuma, nav iespējams labāk apkopot lugas “Parastais brīnums” vēstījumu kā darba prologā tas izdevies autoram Jevgeņijam Švarcam. Režisore uzsver, ka savs vēstījums pasakā nolasāms gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pēdējiem tas būs smalks, interesants un cilvēcīgs stāsts, kas atklāj gan cilvēka lielumu, gan zemiskumu un noslēdzas daudzu labi gribētu pūliņu maldīguma, veltīguma apziņā.
“Velns mūs pārbauda ar slavu, godu, mantu, baudu. Mēs šīs pārbaudes neizturam un zaudējam spēju ielūkoties dziļumā – atskārst patiesās dzīves vērtības. Beigās neatliek nekas cits, kā atzīt: ar domāšanu pasauli nevis padarām labāku, bet vedam to pretī katastrofai. Ko citu vairs, kā tikai sapņot, lugas vārdiem, “nomierinošus sapņus” un ticēt, ka vērst visu par labu spējam nevis mēs, bet mūsu mīlestība – uz savu tuvāko, uz pasauli,” par radošajām ierosmēm teic režisore, atzīstot, ka tieši nule minētā atziņa, nevis, piemēram, daudzu saskatītie politiskie zemteksti (kuru dēļ lugu Padomju Savienībā nespēlēja ilgi pēc tās uzrakstīšanas) likusi ķerties pie izrādes, kas turklāt tapusi ātri.
Liela daļa tēlotāju ir jaunie aktieri, ar ko režisore divus gadus strādājusi Alunāna teātra studijā. Princeses lomā ir Elīna Skutele, viņas draugu – par puisi pārvērsto lāci – tēlo Ilmārs Dūrītis, burvis, kas arī iecerēts kā gados jauns tēls, ir Artis Drozdovs, viņa sieva – Kristīne Zotova. “Veco gvardi” pārstāv Andrejs Pelūde (karalis), Ainārs Līcītis (ministrs administrators), Raivis Altrops (krodzinieks) un citi.
