Mūsu avīze jau ziņoja, ka visu mēnesi tirdzniecības centrā «Valdeka» aplūkojama plakātmākslinieku grupas «Suņa sirds» izstāde «Bez cenzūras».
Mūsu avīze jau ziņoja, ka visu mēnesi tirdzniecības centrā “Valdeka” aplūkojama plakātmākslinieku grupas “Suņa sirds” izstāde “Bez cenzūras”. Tik liela šā mākslas veida skate Jelgavā līdz šim nav redzēta, tāpēc vien tā noteikti būtu apmeklējama. Bet tā ir ievērības cienīga arī ar kvalitāti un sociālo aktivitāti, tēlu valodu un māksliniecisko izpildījumu.
Bija laiks, kad likās, ka mūsu plakāta māksla nemanot iznīkusi. Nostiprinoties tirdzinieku ekonomiskajai varenībai, parādījās pirkšanas drudzi uzkurinoši posteri, vēlāk atdzima kultūras plakāts, bet, vēlēšanas gaidot, uzplauka arī politiskās aģitācijas plakāti. Nu jau vairākus gadus savu vietu mākslas dzīvē ieņem arīdzan sociālais plakāts, tiesa, galvenokārt izstāžu zālēs. Bet arī tas ir labi – valdošās partijas vairs nevar justies savas kliķes politikas īstenošanā pasargāti, ka pret to nevērsīsies citādi domājošie. Dzēlīgs, daudznozīmīgs, gudrs plakāts tad ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem, lai ļaudīm liktu padomāt un lai pensionāriski kategoriskais un bļaurīgais virtuves politiķis savas taisnības viszinībā neticētu kādas partijas banānu solījumiem, atvērtu tiem acis. Plakātmākslinieku grupa “Suņa sirds” šajā ziņā ir vienreizēja, pagaidām vienīgā parādība mūsu kultūrā, kuru ne visi pienācīgi novērtējuši. Jelgavas izstāde ir apliecinājums, ka ir mākslinieki, kuri prot atklāt dažādu politisko saukļu, sociālo un sabiedrisko parādību dziļāko jēgu.
Plakāti ir ļoti trāpīgi, asi, brīžiem tie plosa mūsu mietpilsonisko mieru, ārda politisko aklumu. Māksliniekus interesē viss. Viņi izsaka attieksmi un ar tēliem vēsta savu viedokli gan par Irākas karu (Artis Buks “Mēs esam vienādi” un “Armoral”), gan par Eiropas Savienību un Latvijas iestāšanos tajā (Artis Buks “Latvia last bastion of aboriginality in Europe” un “Par velti”), gan par mūsu politiķiem un viņu krietnumu (Egils Vītols “Balso par mani vēlreiz!” un “Temīda”). Nepaliek nepamanītas mūsu vietējās problēmas, tostarp ģimenes un attiecību konfliktsituācijas, pavēršot tās sociāli asi (Gunta Svikuļa diptihs “Ģimenes strīdos bojā gājušo vīriešu piemiņai” un “Ģimenes strīdos bojā gājušo sieviešu piemiņai”).
Ir arī plakāti ar nedaudz moralizējošu ievirzi. Tādi ir Māra Subača darbi, kuros risināta katra cilvēka ētiskās nostājas pret dzīvi un pasauli kā tādu.
Lai padarītu plakātus iedarbīgus, mākslinieki ņem palīgā vārdu, tos apspēlējot, (piemēram, E.Vītola “Mūsu SibĪrija”, “KNAB, knābis”), ārkārtīgi trāpīgus tēlus (A.Buks “Pazudis”, E.Vītols “Eirovīzija”, G.Svikulis “Kā dot kukuli” un “Kam dot kukuli”). Brīžiem viņi nekautrējas izmantot citkārt nepiedienīgus, pat tiklības aizstāvju prātus mulsinošas detaļas no cilvēka ķermeņa. Piemēram, A.Buks, vēršoties pret smēķēšanu, cigāram iedod falla izskatu, trāpot vīrietim pa pašu vārīgāko vietu (“Smēķē vien II”). Var pat šķist, ka plakātistiem nekas nav svēts, taču tas ir tikai viena iemesla dēļ – likt skatītājam saprast, cik lieta, par ko mākslinieki runā, ir nopietna, dziļa, ar tālejošām sekām. Tas tiek darīts viena mērķa labad – karot pret muļķību, māņiem, aizspriedumiem, garīgo inerci. Viņi aicina būt aktīviem savas dzīves lēmējiem, nebūt aunu baram, kuru katrs var apvest ap stūri. Plakātu izstāde šajā ziņā trāpa desmitniekā.
Šoreiz minēju tikai dažus plakātistus, taču viņu Jelgavas izstādē piedalās krietni vairāk, arī Juris Dimiters, kura darbi vienmēr ir īpaši dzēlīgi, brīžiem sarkastiski un pat ciniski, bet allaž asprātīgi un tēmējumā precīzi. Īpaši liels prieks ir par jelgavniekiem E.Vītolu un jo sevišķi G.Svikuli, kura plakātu valoda kļūst arvien mērķtiecīgāka, izteiksmē tiešāka. Viņi mums ir lietaskoki, ja izmantojam mežinieku leksiku.
