Mūsu cukurrūpniecības samilzusī problēma ieliek šim stāstam tematu tieši rokās. Bet fabula tam ir gluži ikdienišķa.
Mūsu cukurrūpniecības samilzusī problēma ieliek šim stāstam tematu tieši rokās. Bet fabula tam ir gluži ikdienišķa.
Topavasar, kad nāca sakņaugu vākšanas reize, atklājās, ka galda biešu dobē nez kādā vīzē iesējušās arī cukurbietes. Sēkla tika pirkta tepat Jelgavas tirgū, sazini nu, apzināti vai netīšām tantukam šķībi turziņā iebēries? Bet varbūt viļ paša acs, kas nemāk atšķirt galda bieti no, teiksim, runkuļa… Todien vagā atstāju visu, kas audzis. Tikai pēc pāris nedēļām par “nesugas” viešņām vadziņā vairs nebija ne mazāko šaubu – to lapiņās velti bija raudzīt kaut mazākās sārtuma iezīmes. Raut ārā, atstāt? Kamēr tā prātoju, ideja dzima kā kalns: šo defektu rudenī pārvērtīšu eksotiskā efektā!
Vēlreiz, nu jau daudz rūpīgāk, pārrevidējis dobi, nepārprotami secināju, ka tajā kuplo veselas septiņas cukurbietes. Šo tehnisko kultūru pazīstu tīri labi, jo bērnībā vecāku saimniecībā biju kaplējis garās cukurbiešu vagas un rudenī palīdzējis nokopt ražu.
Ar roku aizsniedzamā pagātnē, lai atceramies deviņdesmito gadu sākumu, saldumu izvēle tirgotavās bija sarukusi gandrīz līdz nullei. Cukuru brīvā tirdzniecībā vispār nepārdeva. Bija jāuzrāda īpašs talons, kas derēja tikai attiecīgā mēnesī. Cik dvēseļu ģimenē, tik arī drukātu talonu un tikpat cukura kilogramu. Tuvojās mazdēliņa dzimšanas diena, un es ķēros pie pavasarī izlolotās dāvanas sagatavošanas. Brangi izaugušās cukurbietes nomazgāju, notīrīju, sarīvēju un liku lielā emaljētā katlā vārīties. Kad ūdens jau sāka iekrāsoties brūns, virumu nokāsu un padzisušos biezumus izspiedu. Tīrā pusfabrikāta sanāca visai daudz, to atkal liku vārīties.
Otrā dienā tā dēvēto misu salēju mazākā podā un turpināju vārīt. Gandarīts vēroju, kā sākotnēji vāji brūnais šķidrums pakāpeniski pārtop par tumšbrūnu konsistentu vielu. Tāpat, kā savulaik to darīja mamma, verdošajā katlā ieliku marlē iesietus uz pusēm pārgrieztus dažus kartupeļus, ābolus un pašu dārzā augušas cidonijas, bumbierus, lai “izvilktu” no viruma cukurbiešu specifisko piegaršu. Otrā tūrē šo reaģentu klāstu vēl papildināju ar kādu citrona un apelsīna miziņu. Tad ienāca prātā iebērt grāpī dažus graudiņus vaniļas cukura, kā arī šķipsniņu kanēļa. Pēc ilgās rosīšanās beigu beigās bija sanācis gluži pabiezs gardums ar tīkamu aromātu. Salēju konditorejas lolojumu puslitra burciņā, noslēdzu ar metāla vāciņu un tās sānos uzlīmēju no kāda prospekta izgrieztu krāšņu džema etiķeti.
Saņemot šādi noformētu dāvanu, mazdēla prieki bija neaprakstāmi! Vēl ilgi pēc tās goda dienas viņš šad un tad mēdza taujāt, vai atkal neesmu nopircis to garšīgo zapti. Vai drīkstēju viņam atklāt, ka ārpilsētas dārzā topavasar bija nejauši iesējušās tikai septiņas cukurbietes!?
***
Konkurss
Gandrīz katrs esam piedzīvojuši interesantas un pat kuriozas lietas, kas citkārt pat sapņos nevarētu rādīties. Tādēļ “Zemgales Ziņas” aicina piedalīties “Patieso stāstu” konkursā, kurā ikviens var pavēstīt kādu saistošu atgadījumu iz dzīves, ko piedzīvojis pats, kāds radinieks vai draugs.
Stāstus var sūtīt pa epastu: inga@zz.lv vai uz adresi: Raiņa iela 20, Jelgava, LV-3014, vai ienest redakcijā. Interesantākie piedzīvojumi tiks publicēti, labākie saņems arī balvas – izdevniecības “Jumava” grāmatas.
