«Es tā reizēm padomāju – divi sāk un divi beidz,» teic elejniece Eleonora Martinaite.
“Es tā reizēm padomāju – divi sāk un divi beidz,” teic elejniece Eleonora Martinaite. To viņa par sevi un Vincu, ar ko kopā sagaidīts 33. pavasaris, taču pirms šā jēdziena “divi” un pa vidu gājums ievijies darbos, bērnos, saimniecībā, sviedros, priekos, asumā un smieklos.
Dzirkstoši, nedaudz zobgalīgi, tomēr sirsnīgi smiekli – galvenokārt par sevi. Tie dažbrīd grūtajiem vārdiem piešķir vieglumu un lidojumu pār ciņiem, pie kuriem daudzi kavētos un pūstu… Jā, par savu dzīvi var pastāstīt arī tā un droši vien arī dzīvot tā, nodomāju.
Martinaišu pāris jau ir “divi beidz” (varbūt tikai “sāk”?) stadijā, jo bērni savijuši savas ligzdas un auklē mazos putnēnus. Veselības dēļ Eleonora vairs tik kopj mājas soli (kas arī nav no vieglajiem), bet Vincs – vai lietus līst, vai saule spīd – apstaigā zemnieku laukus, veicot platību mērījumus Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes uzdevumā. Viņa liktenīgais un vienīgais dzīves aicinājums bijusi meliorācija.
Martinaišiem ir arī sava zemnieku saimniecība un lopi. “Nu nenormāli! Paši par sevi smejamies,” viegli ironizē Eleonora.
Ratos un pāri robežai
Vinca vārds liek apšaubīt tā latvisko izcelsmi, un pamatoti. Viņš dzimis Lietuvā un tur arī būtu audzis, ja visu neizmainītu traģiska korekcija šajā plānā – 1949. gada 25. marts jeb izvešanas diena. Zēns auga saimnieku ģimenē Jonišķu rajonā. Tēva zeme pletusies līdz pat Latvijas robežai, tāpēc nav brīnums, ka Martinaiši ieskaitīti nevēlamo budžu kārtā un iekļauti izvedamo sarakstā. Labi cilvēki ģimenei to pavēstīja. Tēvs gan neesot ticējis, jo visas saistības ar padomju režīmu it kā bija nokārtojis. Tieši māte uzstājusi rīkoties radikāli – bērnus ratos (tolaik trīs maziņus) un uz Latviju pie attāliem radiem Augstkalnē prom! Bēgšana izdevās, arī dokumentus dabūt, bet ar piebildi – ja grib izvairīties no Sibīrijas, gadā kādas piecas dzīvesvietas jāmaina. “Tā mēs klīdām riņķī. Pēc Augstkalnes Dobelē kaut kādā bunkurā dzīvojām, bija mitrs, un bērni daudz slimoja. Tad atradām vietu Kroņauces dzirnavās, kur tagad brūzis,” stāsta Vincs, kas bēgšanas dienā bija tikai trīs gadus vecs.
Pirmās atļaujas atgriezties Lietuvā parādījās 1965. gadā. Agrāk vai vēlāk ģimene to arī izmantoja, viņš viens savu ligzdu vijis Latvijā ar Eleonoru – arī lietuvieti, tāpēc lielie godi tiek vadīti galvenokārt otrpus robežai. Vecāki valodu pārvalda, bet jaunā paaudze – atbilstoši vecuma progresijai. Pastarītim šajā ziņā ejot “visšvakāk”.
Iegāza kļūdas gramatikā
Pēc 7. klases Vics devās uz Mālpili apgūt meliorāciju un iemīlējās tajā. “Jau kopš 1964. gada sāku šajā jomā strādāt un līdz šobaltdienai no savas profesijas neesmu atkāpies,” viņš stāsta.
Pēc armijas jauneklis bija nolēmis iekarot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti, jo uzskatīja, ka meliorācijā viss zināms, lai tam veltītu piecus gadus savas dzīves. “Mehus” bija iekārojuši daudzi – nācās pacīnīties konkursā, par ko Vincs bija diezgan drošs, jo, dienējot Tālajos Austrumos, izdevās visādus neklātienes kursus apgūt fizikā un matemātikā. Spēcīgā zināšanu bāze tomēr nelīdzēja kaujā ar latviešu valodas gramatiku sacerējumā. Vincs smej, ka no LLA lidojis ārā kā korķis, pat neizmantojot iespēju piezemēties meliorācijas fakultātē. “Tie spītīgie gēni!” viņš pūš. Tie atspēlējās pavisam nesen, kad ierēdņa statuss prasīja iegūt augstāko izglītību. “Bērniem saku: paskatieties uz mani un sapratīsiet – mācīties vai ne, jo ar sirmiem matiem tas vairs nav tik vienkārši,” teic Vincs par iegūto jurista diplomu augstskolā “Turība”.
Eleonora savulaik beigusi medicīnas skolu, bet profesijā īpaši nav strādājusi – bērni un dzīve vieš korekcijas. 28 viņas gadi pavadīti darbā Elejas kanalizācijas attīrīšanas ietaisēs.
Kur tādas muļķības – celt māju!
“Ballīte, 1971. gada 5. augusts,” sauc Eleonora dienu, kad ar Vincu iepazinusies un uzreiz sapratusi, ka būs draudzēšanās. “Viņš bija laba partija,” sieviņa smej, atceroties laikus, kad medmāsas alga bijusi tikpat liela kā atvilkums no Vinca ikmēneša ienākumiem. “Mamma man vēlēja ar “savu” cilvēku apprecēties, tomēr viņu kaitināju, ka iziešu pie cita, jo, cik tad to jauno lietuviešu te bija,” teic Eleonora, abiem ar Vincu atzīstot, ka dzīvē viss tomēr notiekot, kā vajag.
“Sāku strādāt par drenāžu brigadieri Aucē un smuku naudu pelnīt, ka varēju izvēlēties – mašīnu pirkt vai māju būvēt. Vecāki un brālis noslieca par labu mājai. Vēl jauns un neprecējies būdams, uzskatīju to par muļķību. Tomēr piekritu, un pa brīvdienām Elejā kopā cēlām,” stāsta Vincs. 1974. gadā, vēl nepabeigtā, tajā tika svinētas kāzas, un “muļķība” pārtapusi kapitālā visai dzīvei.
Sāku ar lopiem un maziem bērniem
“Kas mūs dzen? Vienreiz secināju – nekad neesam dzīvojuši “skvarečņikos”, mūsu ģimenēm vienmēr bijušas personīgās mājas un lopi. Atnākot te, domāju – baigā laime, esmu tikusi vaļā –, taču nepagāja ilgs laiks, kad uz pusgatavu kūti atvilku paziņas dotu telīti. Man bija 25 gadi, kad sāku ar lopiem un maziem bērniem, un tā tas turpinās,” stāsta Eleonora.
Visai “lopu lietai” bijis arī praktisks labums, atzīst Vics. “Tas tomēr stabilizēja finansiālo stāvokli, un bērnus pie darba radinājām, kas, liekas, nebija slikti.”
Savulaik turētas arī aitas, pīles, tītari un citas radības, vien zirga trūcis, smej Eleonora. Vēl nesen saimniecībā bijis 12 liellopu. Tagad četras slaucamas govis palikušas un trīs teļi. “Jāmet miers! Ne enerģijas, ne veselības vairs. Vīram darbā slodze – agrāk bija vairāk pie galda, tagad “entos” hektārus nostaigā. Vakarā vēl pa kūti uz priekšu un atpakaļ. Bērniem arī nav intereses saimniekošanu turpināt. Jāpabeidz tikai viens Eiropas projekts, kurā esam “iekūlušies”. Kad lopi mājās, nav brīvības. Visi grib, lai uzkavējamies pie viņiem ilgāk, bet mums tūlīt jābrauc atpakaļ. Jāsāk taču reiz dzīve baudīt!”
Bērni mums paši labākie!
Martinaišu Rūta, Renāte un Raivis jau lieli. Meitas vecākiem dāvājušas trīs mazbērnus, bet pastarītim dēlam vēl jābeidz LLU, lai kļūtu par būvinženieri. “Vilina jau viņu uz darbiem projektus taisīt, taču, jūtot naudas smaržu, mācības sāk iekavēties. Gribas tomēr, lai pabeidz – tad visiem bērniem būs augstākā izglītība. Dēls pērn reģistrēja savu firmu – jau no 11. klases nodarbojas ar grāvju pļaušanu. Viņš sniedz pakalpojumus zemniekiem meliorācijas sistēmu sakopšanā, kaut lielāku perspektīvu saskata celtniecībā. Es viņam piekrītu – jaunais jau esošas sistēmas uzturēšanā neredz izaugsmi,” teic tēvs.
Vecākā – Rūta – izstudējusi pedagoģiju un sociālās zinības, strādā par latviešu valodas skolotāju, bet Renāte ir izmeklētāja. “Gribēju atrunāt, bet neizdevās – visu laiku taču jāsaskaras ar negācijām. Viņa jau skolā trenējās un ņēmās, lai tiktu Policijas akadēmijā,” stāsta Vincs.
Kasīšanās, ja nav ko darīt
Kamēr Vics pa darbu, Eleonora atradusi sev jaunu hobiju. “Agrāk teicu, ka pie šitās elles indes mašīnas klāt neķeršos, bet, kā bērni ierādīja “draugus”, viss – saslimu! Nesen atradu skolas biedreni no medskolas, ar kuru kopā no izlaiduma izgājām, bet tagad datorā ieraudzīju. Tie ir labākie cilvēki pasaulē, kas to visu izdomāja,” teic Eleonora ar tikko pamanāmu sariesušos miklumu acīs. Arī Vincs nesmādē kādu datorspēli un filmu.
Tā nu dzīvo Martinaišu pāris, atzīstot, ka jāpriecājas, jāpastrīdas un jāizlīgst. “Mums ir šerpi raksturi, bet saderam. Arī dzīves pieredze nolīdzina asumus. Ja nebūtu ko darīt, varētu “kasīties”.
