Jelgavas rajona Padome dāvāja iespēju Jelgavas 52. Zemessardzes bataljona veterānu rotai virsleitnanta Jāņa Meļņa vadībā baudīt emocionāli bagātu nedēļas nogali.
Jelgavas rajona Padome dāvāja iespēju Jelgavas 52. Zemessardzes bataljona veterānu rotai virsleitnanta Jāņa Meļņa vadībā baudīt emocionāli bagātu nedēļas nogali.
Rīgā mums pievienojas leģionāru 19. divīzijas virsnieks Kovtuņenko, kas vadīs vienu brauciena daļu. Dodamies cauri Līgatnei un sasniedzam pansionātu, kurā ar dažādām procedūrām var uzlabot veselību. Tās mums pašreiz nav nepieciešamas, jo mūs interesē būvējums zem futbola laukuma. Pa stāvām kāpnēm gide ved pazemē, pagrieziens, vēl viens un vēl viens, līdz priekšā ieraugām dzelzs durvis, kuras var hermētiski noslēgt. Pie tām sakaru sistēma, ar kuru var paziņot, kas ieradies, un centrā pārbauda, vai tāds ir sarakstos, un, ja ir, var iekļūt. Vēl vairākas hermētiski slēdzamas durvis, pirms katras pagrieziens, pie sienas pazemes bunkura plāns, kurā uzrādītas 96 telpas, daudzas bez numerācijas. Šo bunkuru sāka būvēt 1968. gadā, un celtniecība ilgusi desmit gadu. Virs griestiem sešus metrus biezs betona pārsegums un vēl trīs metri smilšu. Tā platība 2000 kvadrātmetru, un tas bija paredzēts, ja draudētu atomkarš, tikai 250 tā laika Padomju Latvijas vadošajiem darbiniekiem, pat ne viņu ģimenes locekļiem. Bunkurā ir telpas ar tā laika jaunākajiem sakaru līdzekļiem, vadības postenis, kartes ar izskaitļotām briesmu zonām, cik tālu sniegtos radiācijas vilnis, ja uz kādas pilsētas uzmestu bumbu. Arī saziņa ar katru pilsētu, kolhozu un vēl noteikti centrālais vads ar Maskavu. Ir kartes ar postošām sekām – ja uzspridzinātu Daugavas ūdenskrātuves, sešu metru augsts vilnis brāztos uz Rīgu. Ir telpas, kurās atrodas sakaru iekārtas, reģenerācijas centrs, skābekļa ražotne, dīzeļi elektrības ražošanai, pat 150 metru dziļš pazemes urbums artēziskajam ūdenim, pārtikas krājumi, vadības telpas. Katrs savā telpā mītošais var sazināties ar citu pa iekšējo telefonu, kas iet caur komutatoru, kur visas sarunas tiek ierakstītas, telpas pārtikas uzglabāšanai, ēdnīca. Autonomi varētu uzturēties vairākus mēnešus. Slepenības plīvurs no šīs vietas zudis tikai trīs gadus. Pat pēc atmodas laika par to klusēja. Paldies par šo vienreizējo iespēju iekļūt tādā bunkurā, kas daļēji atgādina slepeno Ādolfam Hitleram būvēto “Vilku midzeni” un pārējos – Kēnigsbergā, Berlīnē, Kuršu kāpās.
Tālāk ceļš ved uz Mori. Kaujas virsnieks Kovtuņenko izvadā pa savu aizstāvēšanās iecirkni un stāsta par smagajām kaujām, pieciem, septiņiem uzbrukumiem dienā. Šis punkts bija ļoti svarīgs – ja neaizturētu uzbrūkošo armiju, tā izlauztos līdz jūrai un ieslēgtu visu vācu karaspēku Igaunijā, tad nebūtu ne Kurzemes cietokšņa, ne iespējas daudziem pamest dzimteni un glābties svešumā. Ejam pa vēl jaušamām ierakuma līnijām, un viņš stāsta par saviem zēniem, kas tur aizstāvējās, krita, un parāda bunkuru, kuru uzspridzināja bumba līdz ar visiem tajā esošajiem. Esam pie Mazratniekiem, kur aizbērti ierakumi, šķiet, ar visiem kritušajiem. Tur 25. septembrī notika pirmās tuvcīņas un “grāvji” bija pilni uzbrucēju un savējo. Kaujas karstumā nebija iespējams tos iznest. Vēl esam kaujas lauka pašā smailē, kurai tik tuvu piebraucis naidnieka tanks, ka kāds no karavīriem nenocieties un skrējis uz to, tādējādi atklādams mūsu pozīcijas un brīdinādams no ieraktajām mīnām. Pēc smagas cīņu dienas naktī dzirdējuši, ka no nošauto uzbrucēju kaudzēm kādi latviešu valodā saukuši pēc palīdzības. Seko nosodījuma vārdi vācu armijai, kas atkāpjoties smagākajās cīņu vietās atstāja latviešu leģionu un paši bez kaujām bēga. Uzcelti divi pieminekļi bojāgājušajiem, kas tiek labiekārtoti. Pie kartēm, kur iezīmētas līnijas, kā ritējusi kauja, stāsta divi tās dalībnieki – virsnieks Kovtuņenko un tolaik jauns karotājs Aldis Hartmanis.
Pēc tam esam Mores kauju muzejā, skatām diarāmu, kur uz galda izvietotā kauju shēma pāriet gleznā. Tad ar klusuma brīdi pie Rozēnu ozola godinām tur guldītos 126 jaunos cīnītājus. Te dus mani dēli, nosaka sirmais, dzīves salauztais virsnieks, un asaras norit pār vaigiem. Šajās kaujās krituši vai bez vēsts pazuduši 196 karotāji. Ne visi atdusas svētītā zemē. Ļoti daudzi guļ Mazratnieku kaujas grāvjos kopā ar uzveiktu naidnieku. Brīnumaina un emociju pilna bija šī diena. Paldies visiem, kas to piešķīra tos laikus pieredzējušajiem cilvēkiem.
