Tuvajā un netālajā aizrobežā, piemēram, Krievijā un Ukrainā, pašlaik notiekošais vairumam nav īpaši liels pārsteigums.
Tuvajā un netālajā aizrobežā, piemēram, Krievijā un Ukrainā, pašlaik notiekošais vairumam nav īpaši liels pārsteigums. Diezin vai tas, kas iepriekšējās brīvdienās risinājās Maskavā un Sankpēterburgā, – oficiālā Kremļa mazskaitlīgās opozīcijas sarīkotie gājieni un to vardarbīga apspiešana – kādu var īpaši pārsteigt. Jau Padomju Savienībā metode ar gumijas “demokratizatoru” pa galvu bija cieņā. Ar desmit Borisa Jeļcina prezidentūras gadiem bijis par maz, lai no iedzīvotāju un varas pārstāvju galvām izdzēstu gadu desmitos un pat simtos nostiprinājušos pārliecību par Krievijas īpašo ceļu vēsturē. Līdz ar to arī paņēmienus, kā panākama pašu izdomātās kārtības ieviešana un uzturēšana. Deviņdesmito gadu Krievijas prezidenta Jeļcina relatīvā demokrātija bija pārāk īss laiks, lai sagrautu varas sistēmas kodolu – uz harizmātisku vadoni (caru, imperatoru, ģenerālsekretāru vai prezidentu) vērstu valsti. Ap to visos Krievijas vēstures posmos izveidots pietiekami spēcīgs un pēc būtības policejiski agresīvs varas ass balsts. Faktiski reliģijai līdzīgā ideoloģiskā platforma pamatos cauri gadsimtiem palikusi nemainīga. Līdz ar to nav bijis ilūzijas, ka desmit gadu ir pietiekams laiks, lai Krievijā neatgriezeniski ieviestos demokrātiskās tradīcijas Rietumu izpratnē. Turklāt jāņem vērā, ka Rietumeiropa (arī Latvija) faktiski atkarīga no Krievijas energoresursiem un lielā mērā arī no pārējām dabas bagātībām. Līdz ar to, domājams, nav ilūzijas, ka, piemēram, ES pašlaik prezidējošā valsts Vācija, izņemot “satraukuma” paušanu par Krievijas opozīcijas rīkoto un pret Valsts prezidentu Vladimiru Putinu vērsto demonstrāciju apspiešanu, neko citu nedarīs. Galu galā kopīgā gāzesvada biznesā sēdošajiem neklājas otram ko pārmest. Līdz ar to arī vāja ir cerība par kaut kādu vienotu ES pozīciju attiecībā uz demokrātijas šodienu un nākotni Krievijā. Tā vienmēr būs pakļauta atsevišķu ES dalībvalstu interesēm.
Savukārt Ukrainas šodienas politiskā krīze gan liek vilties daudz pamatīgāk. Pirms pāris gadiem pēc “oranžās revolūcijas” par šīs valsts prezidentu kļuva prorietumnieciski orientētais Viktors Juščenko. Ja atceramies, viņš tika ievēlēts pēc pamatīgas politiskās krīzes, kad ar Krievijas palīdzību varu savās rokās nedabūja prokrieviskais Austrumukrainas līderis Viktors Janukovičs. Nav ko slēpt, toreiz vēl sabiedroto V.Juščenko un Jūlijas Timošenko savienība daudzviet pasaulē un arī Latvijā lika domāt, ka Ukraina pagriežas uz Rietumu demokrātijas pusi. Lika pagaidīt. Jau labs laiks, kā abi sabiedrotie nāvīgi sakasījušies un aizgājuši katrs savos ierakumos. Nonācis tiktāl, ka prezidents atlaidis Ukrainas parlamentu un valdību, bet tie savukārt Janukoviču “neņem galvā”. Konstitucionālā tiesa konfliktu varbūt teorētiski kaut kā atrisinās, bet maz cerību, ka novērsīs tā būtību. Līdz ar to mierīgi varam tālajā plauktā nolikt domas par Ukrainas tālāko virzīšanos uz ciešākām saitēm ar Eiropu un NATO.
Vietā atgādināt, ka ārpolitikā ir pārāk naivi cerēt, ka viss norisināsies pēc iepriekš prognozēta scenārija. Jo īpaši tas jāņem vērā attiecībā uz tagad suverēnajām bijušās Padomju Savienības valstīm. Rudenī NATO sammitā Rīgā valdošais atklātais optimisms par Ukrainas drīzo daudz ciešāko savienību ar šo militāro aliansi lai paliek kā laba mācība nepārsteigties ar valstu attīstības tempiem. Ārēja un līdz ar to mākslīga iejaukšanās tāpat neko nedos.
