Marta beigās, kad Latvijas atbildīgos dienestus bija mobilizējusi 112 tonnu dīzeļdegvielas noplūde Daugavas baseina Ullas upē Baltkrievijā, uz redakciju piezvanīja baušķenieks Māris Ikaunieks.
Marta beigās, kad Latvijas atbildīgos dienestus bija mobilizējusi 112 tonnu dīzeļdegvielas noplūde Daugavas baseina Ullas upē Baltkrievijā, uz redakciju piezvanīja baušķenieks Māris Ikaunieks. Viņam bija ko pastāstīt par 2600 tonnu naftas produktu noplūdi Lielupes baseinā Ceraukstes upītē, kas notika 1986. gada maijā.
Tolaik Bauskas rajona kolhozā “Uzvara” auto un moto sporta kompleksā “Mūsa” notika gatavošanās vēl nebijuša mēroga starptautiskām sacensībām. M.Ikaunieks kā kolhoza priekšsēdētāja vietnieks bijis atbildīgs par celtniecības darbiem un bieži vien atradies Mūsas krastā, kur tapa sacensību tiesnešu māja, kā arī citas nepieciešamās būves.
Pēkšņi 11. maija priekšpusdienā upē parādījās milzīgi ūdeņainas dīzeļdegvielas blāķi. Tie nāca no Ceraukstes upītes, kas Mūsā ietek dažus kilometrus augšpus sporta kompleksa. Atbildīgajiem dienestiem, tostarp arī bēdīgi slavenajai Valsts drošības komitejai, bija zināms, ka 10. maija vakarā pulksten 20.25 maģistrālā naftas vada “Draudzība” atzarā Polocka – Ventspils pārsūknēšanas stacijās Džūkstē Latvijā un Biržos Lietuvā konstatēta spiediena krišanās. Ekoloģisko situāciju sarežģīja tas, ka naftas noplūdes vieta momentā nebija atrodama. Tikai nākamajā rītā nafta iznāca virszemē – ar Cerauksti savienotā meliorācijas grāvī.
Brīdis bijis mazcerīgs. Lai kā glābēji centās no siena ķīpām un baļķiem veidot mākslīgus dambjus un izlijušo degvielu iesūknēt autocisternās, Mūsa bija ārkārtīgi piesārņota. Straume nesa piesārņojumu lejup uz Bausku, Jelgavu. Pie Emburgas jau dežurēja naftas savācējkuģis.
Mūsas sporta kompleksā pēc mēneša bija gaidāmi vairāki desmiti tūkstošu sporta līdzjutēju, sportisti no Čehoslovākijas un citām sociālistiskajām valstīm. Ieradās izmeklētaji no Valsts drošības komitejas. Bija diezgan skaidrs, ka šīs nepatikšanas iegūs valsts prestižu graujošu vērienu. Te pēkšņi upe sāka degt. Kāds nezināms Pēteris vai Jānis bija vai nu speciāli pielicis sērkociņu, vai arī nejauši krastā nometis cigareti. Klātesošie drošībnieku izmeklētāji jau sāka noskaidrot vainīgo, kad pamazām atklājās, ka ugunsgrēks šajā situācijā ir laime nelaimē. Lai gan piesārņotā Mūsa dega briesmīgiem dūmiem, taču no tā necieta neviena māja, ne tilts. Stipri apdega tikai daži krastmalas koki, un tos vēlāk vajadzēja nozāģēt. Degšana turpinājās neilgu brīdi, un galu galā piesārņojums līdz Bauskai, nemaz nerunājot par Jelgavu, tā arī neaizgāja. Negribas domāt, kas varētu notikt, ja kāds būtu iedomājies to “špicku” pielikt Bauskā zem tilta…
Kad dīvainā notikuma aculiecinieki kolhozā “Uzvara” sēdās pie pusdienu galda atzīmēt sekmīgo krīzes risinājumu, tika runāts, ka uguns pielicējam vajadzētu iedot prēmiju. Fotofilmas, kur fiksēti piesārņotās Mūsas degšanas skati, Valsts drošības komitejas pārstāvji ne vienam vien klātesošajam fotogrāfam atņēmuši un izgaismojuši. Taču fotoaparātu, ar kuru uzņemti šeit publicētie kadri, M.Ikauniekam un viņa kolēģim izdevās noslēpt no izmeklētāju acīm.
Kas attiecas uz tālākajām ekoloģiskajām sekām, vairākus gadus Ceraukstes upē katastrofas skartajā posmā zivis nedzīvoja. Taču nu viss atkal ir pa vecam. Mūsas krasts dabas plaukumā ātri sadziedējis rētas.
Var spriest, ka šogad marta beigās, lai noteiktu un ierobežotu no Baltkrievijas Daugavā ienākušo dīzeļdegvielas piesārņojumu, iztērēti vairāki simti tūkstoši latu. Citas svarīgas lietas četriem ministriem bija jānoliek malā, tika saņemta starptautiskā palīdzība pat no Zviedrijas…, bet, kā domā M.Ikaunieks, varbūt būtu pieticis ar vienu sērkociņu. Tiesa, ne jau Daugavā, bet Baltkrievijā, Ullas upē, kur dīzeļdegviela bija degošā koncentrācijā.
