Režisora un aktiera vecā jelgavnieka Ārija Geikina grāmata «Otrajā realitātē», kā raksta pats autors, ir viņa grēksūdze, no īsām atmiņu mozaīkām veidots pārskats par līdzšinējo dzīvi.
Režisora un aktiera vecā jelgavnieka Ārija Geikina grāmata “Otrajā realitātē”, kā raksta pats autors, ir viņa grēksūdze, no īsām atmiņu mozaīkām veidots pārskats par līdzšinējo dzīvi. Grāmatas atvēršanas svētki pagājušajā nedēļā notika Jelgavas Latviešu biedrībā. Publicējam dažus “jelgaviskākos” fragmentus.
No nodaļas “Mana agrā bērnība”
Slavenais Jelgavas tirgus! Trīsdesmitajos gados tas izskatījās tāds pats, kādu to vēlāk ieraudzīju 1897. gadā “mālētajā” visiem zināmajā Valtera gleznā. Protams, dāmu tērpi gan bija mainījušies un tirgus placī lempīgo gorodovoju aizstāja stalts latvju policists. Ūdens būdele ar pumpi gan palikusi tā pati, un tālumā vīdēja pilsētas galvas amata izpildes ēka.
Iekšpusē čumēja un mudžēja. Rati, vezumi, nojumes. Visur drūzmējās ļaudis. Tur pirka, pārdeva, mainīja un sarunāja darījumus. Jau vēlāk šo savu mīļo vietu, gan nedaudz idealizējot, attēloju “Pasakā par akmeņnesēju”.
Vislabāk man patika vērot, kā andelē zivis. Lielās un mazās, vēl dzīvās, arī žāvētās un saldētās, kas mājoja starp ledus lauskām. Sudrabainās reņģes, plakanās butes (toreiz nudien nespēju aptvert, kādēļ šīs tādas ir), čūskveidīgos zušus, mencas ar lielajām žaunām un, protams, arī laša “kundzes”. Māmiņai ļoti gāja pie sirds žāvētie lucīši, arī man tie iegaršojās. Dzīvās zivis gumijas skotelēs tērptās sievas smēla ārā no baseiniem ar tādām kā tīklotām milzu karotēm. Ūdens lija zemē, un apkārt vienmēr lāsoja peļķes. Un kā te smaržoja!
No nodaļas “Mācības norit tikai vakaros un citi piedzīvojumi”
Rakstot šo zināmā mērā grēksūdzi, atceros savu pirmo algoto darbu, ko kādu vasaru, kad vēl dzīvoju Šķūņu ielā, man sagādāja Voldis Gruziņš. Es sīks un mazs, bet jau varen nekaunīgs puišelis, skaitījos kā palīgstrādnieks Patērētāju biedrības noliktavā. Cik nu tur tā darbiņa, taču varēja pakrāmēties ar visādiem interesantiem daiktiem. Reiz man acīs iekrita vesels maiss ar vēl pirmskara bikšu siksnu sprādzēm. Zēnam tās likās spožas kā sudrabs! Uz katras no tām reljefā izveidoti visādi sportisti: skrējēji, tenisa spēlētāji, futbolisti, velobraucēji un tā tālāk. Arī man tādu vienu siksnas saturētāju iegribējās. Bet roka negausīgi paņēma veselu sauju, tad vēl otru, un rūpīgi noglabāja kabatās. Nu arī draugiem būs prieki!
Otrā dienā noliktavas pārzinis man saka: “Puisīt, esi, lūdzu, tik labs un rītā, kad nāksi uz darbu, atnes to, ko paņēmi, un noliec atpakaļ. Vai sarunāts?” Tik vien paguvu kā nosarkt un nākamajā dienā lūgumu izpildīt. Pārzinis par manu “apzinīgumu” vienu no smukākajām mantiņām atļāva arī paturēt. Būtu tie pieaugušie visi tik saprātīgi un pedagoģiski. Kur nu! Jāatzīstas, ka es pats šodien savus mazos mīļos puikas tikai ar labiem vārdiem vien bieži neprotu audzināt. Atkal skumji.
No nodaļas “Apvāršņi paplašinās”
Un nav jau arī tā, ka šajā laikā par Tēvu nemaz nedomāju. Atceros dienu, kad es un mājas saimnieces Pukinskas kundzes meita Vija, vecākiem nezinot, tikai “savas” iniciatīvas vadīti, aizgājām un piedalījāmies Sv.Annas baznīcas atjaunošanas sākuma dievkalpojumā, kad mani vēlāk mīļi uzrunājošais mācītājs Šmits izdegušo mūru pamatos svinīgi iemūrēja solījumu templi restaurēt, līdz ar to nākotnē atjaunot arī Dieva godības spēku mūsu tolaik okupētajā dzimtenē. Atminos, kā mēs ar Viju dižā pacēlumā, kam tolaik vēl nezināju apzīmējumu, ar asarām acīs dziedājām un skaļi, kopā ar pieaugušajiem lūdzāmies: “Mūsu Tēvs debesīs.” Pēkšņā ticības aizrautība tobrīd gāja roku rokā ar stipru patriotisma jūtu uzplūdiem.
