Priecājos, ka manas atmiņu grāmatas «Otrajā realitātē» atvēršanas svētki notika tieši Jelgavā!
Priecājos, ka manas atmiņu grāmatas “Otrajā realitātē” atvēršanas svētki notika tieši Jelgavā! Visu savu mūžu šajā Zemgales galvaspilsētā nodzīvoja mana mīļā māte – skolotāja Irēne Geikina. Mācītājs Voitkus 1936. gada vasarā mani šeit nokristīja. Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā sāku iet jau kara laikā 1943. gada rudenī. Vēl šodien mana sirds skumst pēc Vecās Jelgaviņas, kāda tā bija pirms nopostīšanas…
Jelgavas Vakara vidusskolu ar pūlēm pabeidzu 1955. gadā, bet Vissavienības Lunačarska vārdā nosauktā Teātra institūta režisoru fakultāti Maskavā ar izcilību absolvēju 1969. gadā. Laika gaitā esmu iestudējis izrādes visos Latvijas profesionālajos teātros. Gan pats savas, gan citu autoru lugas. Par savām lugām varu minēt tādas kā “Saules dieva Fēba rotaļas” Drāmā, “Saimnieku” – Dailē, “Ogles sirdi” – Valmierā un dažas citas. Tomēr visvairāk un visintensīvāk esmu veidojis tieši amatierteātra aktierus. Arī pašreiz to turpinu darīt Rīgā nomales teātrī “Piektais tramvajs”, kas darbojas kultūras centrā “Iļģuciems”.
Viena no manām “mūža tēmām” bijusi lībiešu kuninga Kaupo dzīves izpēte. Traģēdiju “Leģenda par Kaupo” vispirms 1973. gadā iestudēja Valmieras Drāmas teātris, bet pēc tam arī Pērnavas teātris Igaunijā. Atmodas gados par šo tēmu bija iecerēts uzņemt filmu, taču tas nenotika. Pārlūkojot 13. gadsimta sākumu Latvijā un pasaulē, manā attieksmē pret vēsturiskajiem notikumiem radās daudzi pārvērtējumi. 2005. gadā beidzot tika izdots mans vēsturiskais romāns “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”.
Pašlaik vairāk esmu pievērsies tā dēvētajai ironiskajai prozai. Caur “pigoriem – migoriem” taču it lieliski var izvērst Dieva meklēšanas tēmu. Vai ne? Uzskatu, ka manos romānos “Jukuma Zeltiņa ceļojums uz centru”, kā arī “Slepkavība Saulstariņos” un “Riharda Buša pirmajā sezonā” tas ir izdevies tīri pieklājīgi.
Dažkārt ļaudis, tiekoties ar mani, jautā: “Geikin, vai tu vairs nemaz nefilmējies?”
Ko lai atbildu? Tādas “feinas rolles” kā savā laikā krodzinieka un Latvijas patriota Āboltiņa loma “Ilgajā ceļā kāpās”, kur varēju paust aktīvu savas dzīves nostāju, diemžēl vairs nav, bet par sīkumiņiem, nudien, negribētos daudz runāt.
