Kad dienvidkorejieša naidpilnā vardarbība izdzēsa 32 cilvēku – Virdžīnijas universitātes studentu un darbinieku – dzīvības, pasaules plašsaziņas līdzekļi sāka apspriest speciālistu rīcību un analizēt, vai asiņaino slaktiņu varēja novērst.
Kad dienvidkorejieša naidpilnā vardarbība izdzēsa 32 cilvēku – Virdžīnijas universitātes studentu un darbinieku – dzīvības, pasaules plašsaziņas līdzekļi sāka apspriest speciālistu rīcību un analizēt, vai asiņaino slaktiņu varēja novērst. Vieni apgalvo – protams, ja vien policija un psihologi būtu reaģējuši uzreiz. Slepkavnieks Čo Sunhui jau pirms traģēdijas bija rakstījis par vardarbību, izteicis draudus, sekojis studentiem, bet policijas rīcība, maigi izsakoties, bijusi pasīva – tā jaunieti nosūtījusi pie psihologa un pieņemt lēmumu uzticējusi universitātes vadībai.
Var likties – kaut kas tāds var notikt tikai tur, aiz okeāna. Taču nevaram būt droši, ka līdzīgu traģēdiju nepiedzīvojam tepat mūsu valstī vai pat pilsētā. Nepilngadīgo lietu inspekcijas darbinieki pēdējo gadu laikā nav saņēmuši signālus no mācību iestādēm Jelgavā un rajonā, ka kādam skolēnam būtu parādījusies pārmērīga tieksme uz vardarbību. Tajā pašā laikā izslēgt šādu iespēju nevar – ne vienmēr skolas vēlas publiskot informāciju, kas varētu kaitēt tās labajam vārdam.
Kāda skolotāja no pilsētas skolas stāstīja, ka astotajā klasē pērn bijis jaunietis, kas pierakstos un pat mājas darbos zīmējis ainas ar slepkavošanu un seksuālu vardarbību. Puiša vecāki vairākkārt saukti uz skolu, ar pusaudzi strādājis psihologs, bet viss beidzies tajā brīdī, kad zēns nomainījis mācību iestādi. To, vai tēma jaunekļa pierakstos turpinās, neviens nevar pateikt, lai gan šāds skolnieks var būt bumba ar laika degli – nekad nav zināms, kad iztēlē radītā un zīmējumos atainotā vardarbība var tik cieši savīties ar reālo dzīvi, ka izzūd robežas.
Pašreiz Jelgavas Policijas pārvaldes uzskaitē ir gandrīz trīs simti nepilngadīgo, un katram no tiem ir sava “uts”. Par viņu pārkāpumiem tiek informēta bāriņtiesa, skolām pieprasīts paskaidrojums, izklāstot apstākļus, kādēļ tas nepieciešams. Īpašs paziņojums mācību iestādei, ka audzēknis ir nepilngadīgo lietu uzskaitē par tādiem un tādiem pārkāpumiem, netiek sniegts, tādēļ dažu skolu direktori atzīst – viņiem trūkst informācijas par savu audzēkņu nosliecēm. Tikmēr vecāki no bērniem dzird dažādas lietas par to, kas notiek skolā, – daži nēsā nažus, citi – gāzes baloniņus, un cik tur vajag, lai nenobriedis saprāts to izmantotu pret vienaudžiem.
Atminos to laiku, kad veica likuma grozījumus, atļaujot gāzes ieroci iegādāties ikvienam pilngadīgajam, neprasot atļauju vai citu personas prāta stāvokli apliecinošu dokumentu. Sākumā sabiedrība “sašūmējās” – vai tiešām tas ir nepieciešams, taču drīz vien viss norima. Kopš tā laika iestājies klusums. Kaut gan tieši ar gāzes ieročiem izdarīti vairāki pārkāpumi. Piemēram, kādā skolā Rīgā jauneklis pērn ar gāzes pistoli iešāva vienaudzim, nodarot smagus miesas bojājumus, bet viss noklusa pēc tam, kad vaininieks tika publiski nopelts. Nevienam neienāca prātā, ka daļa vainas jāuzņemas arī tiem, kas vienaldzīgi noraudzījušies jaunekļa rotaļās ar ieroci. Un vai nebūtu svarīgi atrast, kas pusaudzim to pārdevis? Diemžēl – nekā. Vainīgs izrādījās skolnieks (protams, nevar jau viņu attaisnot) un skola, kuras telpās tas noticis, bet kā tad ar vecāku atbildību? Vai tā nav bijusi viņu vienaldzība, kas naivam un nevainīgam bērnam ļāvusi kļūt par vardarbīgu subjektu? Nerunāsim par slimību radītām novirzēm, bet robiem audzināšanā. Reizēm smieklīgi šķiet dažu psihologu padomi, ka vienmēr jāakceptē bērna izvēle, pat ja tā nesakrīt ar vecāku domām. Tas visbiežāk ir pirmais solis uz visatļautību, un no tā līdz noziegumam – viens solis.
