Aust gaisma. Uzlec saule. Atnācis rīts. Viss sākas kā parasti.
Aust gaisma. Uzlec saule. Atnācis rīts. Viss sākas kā parasti. Ūdens vāroties burbuļo, radio krekšķ kādu bezjēdzīgu laika prognozi, kaķis, kā vienmēr, grib dabūt vairāk, nekā iespējams, citi steidz sagludināt savas saburzītās drēbes, kāds kliedz, ka gaisma par spožu miega pilnajām acīm, citi priecājas, ka sagaidījuši kārtējo dienu, bet citi vienkārši ļaujas ikdienas “valdzinājumam”. Kafijas smarža šo rīta stundu padarītu ideālu, bet steiga to nogalina, jā, brutāli nogalina kafijas rituālu. Tā sastumj automašīnas garos sastrēgumos, pats neparastākais, ka visi, kas sēž nebeidzamajā “korķī”, steidzas un nervozē. Bet pa ielu skrien ļaudis nodurtām galvām, laikam tā ir vieglāk nepaklupt, bet, iespējams, viņi izvairās no kontakta ar sabiedrību, slēpj savas rūpju pilnās acis un nogurumā iekritušos sejas vaibstus. Tad paraudzījos debesīs – saule bija zaudējusi. Šķita, drīz līs. Droši vien šorīt daudzi to pat nemanīja…
Kas noticis?
Dienā veicam darba pienākumus, domājam, ļaujamies stresam, īstenojam ieceres, atslābstam, priecājamies, smejamies, cenšamies sevi pierādīt, sniedzam mīlestību, gaidām atbalstu no citiem, palīdzam, ļaujamies emocijām, filosofējam, sapņojam ar vaļējām acīm, izpildām dienas vajadzīgākos darbus, cenšoties dot kādu labumu sabiedrībai, jo cilvēka mērķis ir justies vajadzīgam. Bet patiesībā vienkārši eksistējam šajā pasaulē. Taču dzīvot nav tas pats, kas eksistēt… Bet ne visi var atļauties DZĪVOT šā vārda vistiešākajā izpratnē. Kas gan darītu ierastās lietas? Tie, kas kaut brīdi dzīvojuši, sāk justies vainīgi un pievēršas ikdienišķajam. Diena – gaišais posms, īstais darba laiks, sabiedrības masku parādes stundas. Sarežģīts posms – it kā visatklātākais… Dienā mēs esam tie, kam jābūt. Bet tad nāk nakts, un viss ir citādi…
Loralī
