«Paldies, man iet ļoti labi,» teic Tatjana Ostele, kad apjautājamies, kā viņa jūtas piecu gadu jubilejā, kopš krūtīs pukst sveša sirds.
“Paldies, man iet ļoti labi,” teic Tatjana Ostele, kad apjautājamies, kā viņa jūtas piecu gadu jubilejā, kopš krūtīs pukst sveša sirds. Ar to sieviete sadzīvo labi – brauc ekskursijās, rosās pa dārzu, rikšo zirga mugurā un peras pirtī. “Ziņas” Tatjanu apciemo jau trešo reizi un allaž viņas namā ir laipni uzņemtas.
Pirms pieciem gadiem valsti pāršalca vēsts, ka P.Stradiņa klīniskajā slimnīcā pirmo reizi Latvijas vēsturē pacientam veikta sirds transplantācija. Tā pārstādīta Jelgavas rajona Glūdas pagasta iedzīvotājai Tatjanai Ostelei.
Otrā dzimšanas diena jau piekto gadu
Tatjanas istabu rotā ziedi – dāvināti viņas otrajā dzimšanas dienā. 13. janvāris ir sievietes šūpuļsvētki, bet kopš 2002. gada par savu otro dzimšanas dienu viņa un tuvinieki uzskata arī operācijas datumu. Tā iegājies, ka bērni mammu atceras un apsveic arī 10. aprīlī.
2002. gads šajā tūkstošgadē zīmīgs ar to, ka skaitļa galos ir viens un tas pats cipars, un Tatjanas mūžā šis gads bijis laimīgākais. Līdz tam dzīve ar viņu dažādi rotaļājusies.
Glūdas pusē Tatjana ir ienācēja. Pēc daudziem nostrādātiem gadiem Jelgavā viņa ar ģimeni izlēma pārcelties uz klusāku un mierīgāku vietu, izvēloties Nākotnes ciematu. Jelgavā viņu joprojām daudzi atceras kā ļoti jauku un labu fotogrāfi (Tatjana kopā ar vīru Imantu atvēra pirmo privāto fotosalonu Jelgavā).
“Kādreiz fotosalonos cilvēki iegriezās daudz biežāk nekā tagad. Nāca ģimenes, draugi, bildējām vairākus desmitus kāzu dienā. Laboratorijā strādājām līdz vēlai naktij, lai no rīta fotogrāfijas būtu gatavas. Darbs bija kaitīgs, un vielas indīgas,” atceras Tatjana.
45 gadu vecumā ārsti fotogrāfei atklāja nopietnu sirdskaiti un noteica ārstēšanos. Ja gribēja dzīvot, nekas cits neatlika, kā atstāt darbu. Ar to Tatjanai bija ļoti grūti samierināties. Salons un iekārtas tika pārdotas, bet viņa cītīgi sāka braukāt uz Stradiņa slimnīcu pie ārstiem.
Vajadzēja riskēt – citas iespējas nebija
Lai kā arī ārsti centās, Tatjanas veselība neuzlabojās, tikai kļuva vārgāka, un pēdējos divus gadus viņa tikpat kā neiznāca no slimnīcas. Kad medicīnas iespējas bija izsmeltas, Tatjanu palaida mājās. Pēc insulta un klīniskās nāves sievietes asinsspiediens turējies 40/60, neatstāja aukstuma sajūta, un viņa dzīvoja no vienas sirdslēkmes līdz nākamajai. Taču ārsti nepameta slimnieci likteņa varā, bet bija gatavi veikt Latvijā līdz šim vēl nebijušu operāciju – sirds transplantāciju. Atlika vien tāds “sīkums” – atrast donora sirdi. Tatjanai vajadzēja gaidīt.
P.Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā ir Latvijas Transplantoloģijas centrs, kas koordinē donoru kustību. Tā darbinieki veido transplantācijas “gaidīšanas sarakstu”, atklāj orgānu donorus, veido reģistru. Centra koordinatori sazinās ar reanimācijas nodaļu ārstiem visā Latvijā, tie informē, ja kādas nodaļas pacientam iestājusies smadzeņu nāve. Tas nozīmē – cilvēks ir miris, kaut gan vēl saglabājusies asins cirkulācija. Kad donors atrasts, jālūdz viņa tuvinieku piekrišana orgānu transplantācijai.
10. aprīļa rītā Tatjanas meita saņēma telefona zvanu no Stradiņa slimnīcas. Mediķi sacīja, ka mammai atrasts donors un var pārstādīt sirdi. Tā bija Tatjanas pēdējā cerība… Bērni mammu aizveda uz slimnīcu, bet par operāciju viņa uzzināja pēdējā.
“Uz zāli devos, apzinādamās, ka tā var būt pēdējā diena manā mūžā, lai gan ļoti uzticējos profesoram Romanam Lācim un viņa komandai. Es vienkārši ļoti vēlējos dzīvot,” atceras Tatjana.
Gadā “stradiņos” tiek veikts ap 800 dažādu sirds operāciju, izmantojot mākslīgo asinsriti, taču šī bija īpaša.
Ar vīrieša sirdi krūtīs
Latvijā pirmā sirds transplantācijas operācija ilga sešas stundas. 20 minūšu laikā Tatjanai tika pārstādīta donora – 40 gadu veca vīrieša – sirds (viņš gāja bojā autokatastrofā). Latvijas medicīnā tā bija sensācija, lai gan pasaulē kopš pirmās šādas operācijas sirds pārstādīta vairāk nekā 60 tūkstošiem pacientu.
“Ja man piedāvātu no jauna iet uz transplantāciju, es nebaidītos. Profesors teic, ka daudzi, kam vajadzētu pārstādīt sirdi, baidās. Velti. Šodienas iespējas ir milzīgas, un cilvēks neko nejūt. Jau nākamajā dienā reanimācijas nodaļā gultā sēdēju, profesors tikai iepleta acis… Pirmo dienu nosēdēju 20 minūtes un teicu, ka ļoti negribu atkal laisties guļus. Otrajā dienā atkal piecēlos sēdus. Māsiņām sacīju, ka labprāt nostātos uz zemes, bet kur nu – visa pie aparātiem pieslēgta,” smej Tatjana.
Šodien viņas krūtīs pukst vīrieša sirds, bet Tatjana ar to sadzīvo ļoti labi. Vienīgi kājas ļoti sāpot un pēc pārciestajiem insultiem un narkozēm pasliktinājusies atmiņa.
Mūsu tikšanās dienā Tatjana tikko kā atgriezusies no Rīgas. Uz turieni viņa ar sabiedrisko transportu ik mēnesi dodas pēc zālēm.
“Ļoti žēl, ka to saņemšanu nevarēja nokārtot tepat Jelgavā. It kā no ministrijas vajadzīgi speciāli dokumenti. Tagad, braucot uz Transplantācijas nodaļu pēc zālēm, sajūtos kā apgrūtinājums kādam, bet es taču neesmu vainīga, ka man tieši tur jāsaņem zāles. Tās nedzert nedrīkstu,” sarūgtināta Tatjana.
Ko aktīvam cilvēkam padarīsi!
Arī pēc operācijas Tatjanai nav laika mierīgai dzīvei. Dzīvoklī uz lodžijas dižojas tomātu stādi. Tie gaida savu laiku, jo bērni mammai sarūpējuši lielu siltumnīcu, kurā Tatjanai un vīram Imantam rosīties. Siltumnīcā tiek audzēti tomāti, gurķi, paprika.
“Mani bērni jau lieli – vecākajam dēlam 40, arī meitai sava ģimene, bet jaunākajam 21 gads. Viņiem sava dzīve, maz laika. Arī draugi pēc operācijas atsijājušies. Tā ar vīru vairāk dzīvojam divatā, bet mums ir divi aprūpējamie – suns Bims, ko vīrs pirms četriem gadiem pārnesa mājās, kad to kā mazu kucēnu bija atradis izmestu mēslainē. Gādību prasa arī bērnu dāvinātais papagailis,” smaida Tatjana.
Pēc sirds pārstādīšanas bērni mammu ļoti uzmanījuši. Taču ko aktīvam cilvēkam padarīsi!
“Uzreiz pēc slimnīcas iegāju pirtī, visi ļoti uztraucās, bet lūdzos, lai ļauj kaut piecas minūtītes pasildīties. Ar zirgu izjāju. Ciemos atbrauca meita ar vīru, paņēmu mašīnas atslēgas, iesēdos un, nevienam neko nesakot, pavizinājos. Pēc pusstundas ierados, visi satraukušies, kur biju. Es jau pa šoseju nebraucu, bet lēni pa lauku celiņiem – tik ļoti gribējās pavizināties. 11 gadu pārvietojos ar mašīnu, bet, kad saslimu un 2001. gadā pārdzīvoju klīnisko nāvi, auto pārdevu. Jūs prasāt, vai nav garlaicīgi. Nē! Pagājušajā gadā dēls paņēma līdzi ekskursijā, apbraucām visu Lietuvu, biju tik priecīga. Līdz šim nebija sanācis kopā paceļot. Visus parkus izstaigājām. Gids, par mani uzzinājis, centās iet lēni un mierīgi, bet es steidzos visiem pa priekšu,” smaida Tatjana.
Kopā jau piecas operācijas
Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā notikusi pirmā sirds transplantācijas operācija. Šodien tādas ir piecas, uz Latvijas daudzo sirdsslimnieku fona – pavisam maz. Tam piekrīt arī Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs profesors Romans Lācis. Cilvēki nezina, ka sirds transplantācija ir bez maksas, un baidās no tās.
“Protams, zinu par februārī veikto piekto sirds pārstādīšanas operāciju, zinu arī, ka divus pacientus tā nav izglābusi. Ar abiem saviem “cīņu biedriem” satikāmies ārstu konferencē. Arī man tika dots vārds, un vēlreiz pateicos dakteriem par doto iespēju dzīvot. Es ļoti ticu mūsdienu medicīnai un Latvijas ārstiem. Bija laiks, kad dzīvē nekā netrūka. Naudas pietika, bērni mani mīlēja, bet nespēju būt laimīga, jo nebiju vesela. Tagad tāda esmu. Ļoti gribētu atkal ar jums satikties un papļāpāt par dzīvi, un no sirds ticu, ka tas pēc dažiem gadiem notiks,” uz atvadām mums teic Tatjana Ostele, bet mēs viņai vēlam būt tikpat stiprai, gudrai, mīlētai kā līdz šim un, protams, veselai!
***
Cilvēki, kuriem būtu vajadzīga sirds transplantācija:
– hroniski slimie, kuriem pakāpeniski paliek sliktāk, viņi dzīvo mājās, bet lēni iet bojā;
– akūti izteikta sirds mazspēja, pēkšņi kļūst slikti. Slimnieks atrodas kardioloģijas nodaļā, saņem uzturošu ārstēšanu ar mērķi – varbūt stāvoklis uzlabojas;
– cilvēks ir katastrofālā stāvoklī ar mākslīgo elpināšanu vai palīgcirkulācijas aparatūru reanimācijas nodaļā.
***
Interesanti
– ASV izdara apmēram septiņas līdz desmit operācijas uz vienu miljonu iedzīvotāju;
– Eiropas valstīs – četras uz miljons iedzīvotājiem;
– Latvijā Stradiņa slimnīca gatava veikt tik sirds pārstādīšanu, cik nepieciešams;
– ASV kādas jaunas noslepkavotas sievietes sirds pārstādīta citai jaunai sievietei, un viņa pēc izveseļošanās spējusi uzrādīt slepkavu;
– Senajā Ēgiptē, veidojot mūmijas, sirdi likuši atpakaļ, jo uzskatījuši to par dvēseles mājokli.
