Esmu trīs bērnu māmiņa, un man, protams, gadījušies visādi komiski notikumi. Tādu ir daudz, un, ja visus pierakstītu, noteikti sanāktu vesela burtnīca. Tos atceroties, smaids atplaukst pat par to, par ko tajā reizē smiekli varbūt nemaz nenāca.
Esmu trīs bērnu māmiņa, un man, protams, gadījušies visādi komiski notikumi. Tādu ir daudz, un, ja visus pierakstītu, noteikti sanāktu vesela burtnīca. Tos atceroties, smaids atplaukst pat par to, par ko tajā reizē smiekli varbūt nemaz nenāca.
Bijām aizbraukuši ciemos pie manas mammas uz dzimšanas dienu. Pasēdējām, pasvinējām. Kad bijām paēduši un galds jau gandrīz novākts, pie durvīm atskanēja zvans. Atnākusi attāla radiniece. Uz galda bija palikusi lielā bļoda ar šmorētām ribiņām. Mans vīrs, stumjot to tuvāk ciemiņam, teica: “Pagrauziet kādu kauliņu!”, bet šī pikti atcirta: “Neesmu jau kaulus nākusi grauzt, bet uz jubileju!” Katru gadu atceramies šo atgadījumu un visi gardi smejamies.
* * *
Pie manas mammas ciemojoties, bieži tiek spēlētas kārtis, un dažreiz arī pazīlējam. Kad meita bija 2. klasē, skolotāja pajautāja, kas viņa būšot, kad izaugšot liela. Mazā lepni izslējusies un atbildējusi: “Mana vecāmamma ir ragana, mana mamma ir ragana, un, kad es izaugšu, arī būšu ragana! Vot tā!”
* * *
Vasarā visa ģimene bijām jūrmalā. Vidējai meitai Dagnijai četri gadi un ļoti košs peldkostīms. Tikko iebridusi jūrā, meitene saka: “Mamm, gribu čurāt!” Nu es atsaku, lai čurā turpat, tāpat peldkostīms būs slapjš. Pēc kāda brīža ieprasos, vai viss kārtībā, vai pačurājusi. Meita priecīga atbild: Jā, un pakakāju arī!”
* * *
Strādājam dārzā – es, Dagnija (četri gadi) un mana mamma. Vienā pusē krūmiem oma rok zemi, otrā – meita lasa nezāles. Oma piekususi, atliec muguru un iesaucas: “Ak kungs Dievs!” Dagnija nesaklausījusi, lec kājās: “Tu mani sauci?” Oma pat satrūkās, to dzirdot.
* * *
Komisks gadījums dzemdību namā sociālisma laikā, kad piedzima vecākā meita (tagad viņai jau 14 gadu). Mazuļus tad nesa tikai uz barošanu. Kad atnesa manu trīs dienas veco meitu, viņa sarauca uzacis, it kā paskatījās uz krūti un nopūšoties izdvesa: “Aijaijai!” Palātā bijām sešas māmiņas, un visas sastingām no izbrīna. Viena tik noteica: “Ārprāts! Nepaspēja piedzimt, ka jau protestē!”
* * *
Uz brīdi meita Agnija (tad viņai bija četri gadi) atstāta viena. Ienākot istabā, redzu: bļodā izšķīdināta bundža šķīstošās kafijas, meita slapja, grīda slapja. Uz jautājumu: “Kāpēc mazgāji grīdu ar tēva jaunajām biksēm?” mazā atsaka: “Grīdas lupata bij” netīra!”
