Ar jauniestudējumu «Mežrozīte» – pasaku par tēmām, kas varētu saistīt arī viņu vecākus, – Jelgavas 4. pamatskolas teātra studija «Mušmirēns» vakar iepazīstināja savas mācību iestādes audzēkņus un pedagogus.
Ar jauniestudējumu “Mežrozīte” – pasaku par tēmām, kas varētu saistīt arī viņu vecākus, – Jelgavas 4. pamatskolas teātra studija “Mušmirēns” vakar iepazīstināja savas mācību iestādes audzēkņus un pedagogus. Bet piektdien pulksten 14 viņi “apgūs” Ozolnieku tautas namu.
Kas gan nezina pasaku par Ērkšķrozīti! Andreja Miglas un Valda Rūmnieka lugā populārajā sižetā darbojas princese Roze, pieradusi pie skaistākajiem ziediem ik uz soļa – no telpu rotājumiem līdz pat… ēdiena sastāvdaļām. Rozi nekas nespēj pārsteigt un sajūsmināt, ar visu viņa ir nemierā. Dzimšanas dienā gaviļniece noniecina Meža laumas vienkāršo dāvanu – mežrozīšu vainadziņu. Par sodu, feja pareģo, pēc trīs dienām princese sadurs pirkstu, viņa un visi pils iemītnieki ieslīgs ciešā, ilgā miegā. Pili no visām pusēm apņems necaurejami mežrožu krūmi. Vai princese un galms modīsies – tas atkarīgs no uzticīgā pils dārznieka uzņēmības un izveicības. Un modušies viņi būs kļuvuši citādi – daudz vairāk spējīgi novērtēt vienkāršības skaistumu.
Patērētāju sabiedrības pārsātinātības apslāpētā spēja saskatīt lietu patieso vērtību – tā, pēc studijas vadītājas Ilzes Rimšas teiktā, ir viena no iezīmēm, kas šo skatuves darbu dara aktuālu un kāpēc to būtu vērts rādīt arī pieaugušo auditorijai. Pirms gada pusotra, vēl lasot lugu, iztēlotajā izrādē galvenā varoņa tiesības daudz lielākā mērā nekā princese, karalis, dārznieks vai lauma pieteica pils mantzinis – varaskārs “darbaholiķis”, sabiedrībā itin viegli atpazīstama ļaužu tipa pārstāvis. Un pirmo ierosmi ķerties pie iestudēšanas devis tas, ka bija atradies ļoti piemērots šā tēla atveidotājs. Bet tas bija sestklasnieks, pavasarī viņš pamatskolu beidza, un pērnruden darbs atsākās pēc tam, kad trupa bija papildināta ar ne vienu vien jaunu seju.
Pēc izrādes, atbildot uz jautājumu, vai režisorei bijis grūti viņus visus sapulcināt izrādei, vairāki iestudējuma dalībnieki smiedamies bilda – tā bijis gan. Bet jau pēc brīža ne mazāk uzmanīgi uzklausīja liecinājumus no skatītāju zāles: par to, ka tas, kā, atraidot dāvanu – “neinteresantu” rožu pušķi –, princese nomet to zemē, kādam gados pavisam jaunam skatītājam licis neviļus sarauties, vai to, ka mantziņa lēnā un negribīgā mošanās izraisījusi smieklu vilni zālē – par brīžiem, kas praksē ilustrē to, ko sauc par spēju noturēt skatītāju uzmanību.
Ne bez smaida visi piekrita: jauniestudējuma otrajā izrādīšanas reizē visvieglāk bijis notēlot tieši ieslīgšanu letarģiskā miegā – diezgan agrās rīta stundas dēļ. Teātra spēlēšanai neierastais laiks varētu būt bijis cēlonis, kāpēc, pēc studijas dalībnieku un viņu vadītājas paškritiskā vērtējuma, daudz kas nav izdevies tik labi kā iepriekšējā reizē. Arī nākamā izrāde būs neierasta, šoreiz vietas dēļ – piektdien “mušmirēni” viesosies Ozolnieku tautas namā. Bet vakar visi bija pārliecības pilni – nepieciešamība pielāgoties spēles laukumam bez priekškara likšot saņemties – “mobilizēt visus iekšējos spēkus”.
I.Rimša studiju vada trešo gadu. Šis ir arī trešais iestudējums – vizuāli viskrāšņākais –, tapis sadarbībā ar mākslinieci Annu Ziemeli. Režisore atzīst: skolu teātros nemaz tik bieži negadās, ka dekorācijās, tērpos un visā citā, kas veido izrādes skatāmo ietērpu, iegulda tik daudz prasmju, pūļu un laika. Tas liek vēlēties veikumu parādīt ārpus savas skolas un pēc šā mācību gada beigām – kas zina – spēlētāju sastāvu atjaunojot, “Mežrozītes” skatuves dzīvi varbūt turpināt.
