Laiku pa laikam «Asās hronikas» slejā parādās informācija, ka kāds no Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra audzēkņiem konfliktējis ar likumsargiem vai traucējis sabiedrisko kārtību.
Laiku pa laikam “Asās hronikas” slejā parādās informācija, ka kāds no Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra audzēkņiem konfliktējis ar likumsargiem vai traucējis sabiedrisko kārtību. Un atkal cieš pārējie 74 audzēkņi, jo arī viņi uzturas un dzīvo vienā mājā ar nemiera cēlājiem. Sabiedrība to nesaprot un visus vērtē vienādi, bet tas ļoti sāp… “Kad vienreiz sabiedrība spēs mūs pieņemt kā līdzvērtīgus un ļaus nejusties kā melna zīmoga apzīmogotiem?” jautā Jelgavas Bērnu sociālā aprūpes centra jaunieši.
Plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam varam redzēt un lasīt, ka no Bērnu sociālās aprūpes centra aizbēdzis kāds pusaudzis, daži aizturēti klaiņojot, citi – izdarot pārkāpumus vai konfliktējot. Tas ir kā kauna traips pārējiem centra bērniem, kas labi mācās, piedalās dažādās aktivitātēs, ievēro režīmu, neklaiņo un nepastrādā noziegumus. “Ja pārkāpumu izdarījis “ģimenes bērns”, kādēļ netiek minēts, kurā ģimenē viņš dzīvo, bet aprūpes centrs tiek saukts vārdā?” sašutuši jaunieši un pedagogi, kas “Ziņas” aicināja uz sarunu, lai diskutētu par šiem jautājumiem.
Negatīvais uz dažu personu rēķina
Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrs (tautā vairāk pazīstams kā bērnunams) ir sabiedrībā un masu medijos gan pelts, gan slavēts. Iestādē mīt bez vecāku gādības un aprūpes palikuši bērni, pusaudži un jaunieši, kas jau tā ir sabiedrības “sodīti”, kuriem grūtāk iejusties vienaudžu vidū. Katrs presē izskanējušais stāsts par pusaudzi, kas aizbēdzis no sociālās aprūpes centra, izdarījis pārkāpumu vai pat noziegumu, ir ļoti sāpīgs pārējiem iemītniekiem, jo notikušais atsaucas uz visu kolektīvu.
“Mēs nevaram būt atbildīgi par tiem, kuri vēlas “izcelties” un būt citādi. Bērniem šķiet, ka negatīvais par mūsu centru uz āru laužas daudz vairāk nekā pozitīvais. Kādēļ par to jācieš pārējiem, arī pedagogiem? Pēdējais piliens bija 14. aprīļa “Zemgales Ziņu” īsziņu slejā, kurā stāstīts par dažām meitenēm, kas, izstaigājušās pa pilsētu līdz pat pulksten trijiem naktī, pēc vairākkārtējas zvanīšanas pie durvīm netika laistas sociālās aprūpes centrā. Kādēļ neviens nejautā, kāpēc meitenes nakts vidū vēl atrodas uz ielas? Kāpēc viņas atļaujas neievērot dienas režīmu? Sabiedrībā, dzirdot šādus un līdzīgus stāstus, rodas jautājumi: kas pie jums notiek? Bet vai kādam interesē, ka šīs meitenes klaiņo, neapmeklē skolu un dezorganizē pārējo iemītnieku dzīvi? Atkal visi tiek pielīdzināti dažām personām,” sarūgtināta audzinātāja un sociālā darbiniece Inta Ludžiniece. Viņai pievienojas audzēknis Artūrs un paskaidro: “Mums ir savs dienas režīms, kas visiem jāievēro. Ja gadās aizkavēties, ar audzinātājām visu var sarunāt, arī viņas ir cilvēki. Noteikts, ka no pulksten septiņiem līdz deviņiem ir pēdējais laiks, kad mums visiem jāatrodas grupā un centra durvis tiek aizslēgtas. Ja gadās kaut kur “aizsēdēties” vai laikā netikt mājās, piezvanām audzinātājām un pabrīdinām, kur esam un kad būsim. Ja kāds atļaujas staigāt apkārt un ierasties, kad viņam patīk, ne audzinātājas, ne mēs pārējie pie tā neesam vainīgi. Piemēram, ar mani un citiem zēniem problēmu nav, bet bieži vien tieku pielīdzināts viņiem,” atzīst Artūrs.
Stereotipi apgāž patiesību
Pedagogi skaidro, ka Bērnu sociālās aprūpes centrā mīt arī kriminālas noslieces audzēkņi, kas ņirgājas par visu, bet arī normālās ģimenēs mēdz būt tādi izņēmumi.
“Mums nav īpašu soda sankciju, kā ar viņiem cīnīties. Gribam strādāt pa labam, pret bērniem izturēties cilvēcīgi un būt saprotoši. Tas ir pamatīgs darbs, lai viņi saprastu, ka šeit, tāpat kā mājās, jāievēro režīms un kārtība. Darbs ar audzēkņiem notiek ik dienu, un dažkārt tajā iesaistās vesela speciālistu komanda. Mums ieviesta arī bonusu jeb punktu sistēma, kad aprūpes centra jauniešiem par pozitīvu uzvedību iespējams saņemt apbalvojumus. Balvas ir vērtīgas, piemēram, ekskursijas vai pat brauciens uz ārzemēm, un audzēkņi to gaida. Bet daudzi atzīst, ka līdz ar negatīvo informāciju tiek aizmirsts, ka centrā dzīvo arī pozitīvi jaunieši, kas labi mācās un strādā,” norāda psiholoģe Agita Vazne.
Šādi stereotipi nav tikai Jelgavā, tie ir visur. Daudzi zēni, aizgājuši mācīties uz Rīgu, nestāsta, ka dzīvo bērnunamā, jo baidās, ka tiks atstumti, nosodīti vai pazemoti.
“Pie mūsu audzēkņa uz sociālās aprūpes centru ciemos bija atnācis klasesbiedrs un bija pārsteigts, ka šeit dzīvo un strādā normāli cilvēki, ka ir tādi paši sadzīves apstākļi kā viņam mājās un pat vēl labāki. Kur puisis guvis informāciju, ka te varētu būt sliktāk? 4. aprīlī mums bija atvērto durvju diena. Katrs klases audzinātājs saņēma uzaicinājumu – no Jelgavas atnāca tikai viena,” sašutusi I.Ludžiniece.
Audzēknis Kristaps Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā nonāca pirms gada un tūlīt no turienes aizbēga.
“Es domāju, ka te ir slikti, ka te slikti izturas pret visiem. Tā stastīja mani toreizējie draugi. Tagad saprotu, ka ir pavisam citādi. Ienākt pusaudža vecumā bērnunamā nav viegli,” viņš atzīst.
Arī Kristapam bija sava taktika. Sākumā viņš iepazinies ar gados jaunākiem audzēkņiem, tad pakāpeniski ar pārējiem un sapratis, ka centrā dzīvo tādi paši puiši kā viņš un nav ne mežoņu, ne kaušļu. Tagad Kristaps vairs prom nebēg.
Jaunieši ļoti vēlas un aicina sabiedrību mainīt nosodošo attieksmi, jo vairums patiesi cenšas dzīvot ar pozitīvu skatu uz dzīvi. Nebojāsim viņiem šo vēlmi un centienus – būsim saprotoši!
