2006. gada 2. augustā Jelgavas pilsētas slimnīcā biju uz operāciju – labās gūžas endoprotezēšanu. 50 procentu tās izmaksu sedzu pati.
2006. gada 2. augustā Jelgavas pilsētas slimnīcā biju uz operāciju – labās gūžas endoprotezēšanu. 50 procentu tās izmaksu sedzu pati. Pēc ne visai veiksmīgas operācijas divus mēnešus nācās pavadīt gultā. Man ir osteoporoze, zāles dārgas, un pensionāri zina, cik daudz naudiņas tām tērējam. Pirms došanās uz slimnīcu uzrakstīju lūgumu Valsts prezidentei, lai man kā represētajai piešķirtu pabalstu operācijai. To pāradresēja Jelgavas pašvaldībai, tā – pagastam. Pagastā vairākus gadus pēc kārtas esmu iesniegusi čekus par zālēm, bet nekādu samaksu nesaņēmu. Šogad februārī iesniedzu beidzamo lielo čeku par summu 549 lati kājas operācijai. Cerēju, ka pagasts segs 25 procentus šīs summas, kā tas pienākas pēc likuma, bet atmaksāja 50 latu. Labi, ka tik. Paldies “kungiem” par šo mazumiņu.
2006. gada rudenī, kad vāļājos pa gultu, galvā rosījās visādas domas un idejas. Prātoju, ja pašas valsts “lielie kungi” ir akli un kurli pret pensionāru lūgumiem, aizsūtīšu vēstuli uz Kremli V.Putinam. Manu iesniegumu no Maskavas nosūtīja uz Krievijas vēstniecību Latvijā V.Kaļužnijam. Vajadzēja tai iesniegt nepieciešamos dokumentus: izziņu par pensijas lielumu, izziņu no ģimenes ārsta utt. Kad sāku ar kruķiem staigāt, lai tiktu piešķirts vienreizējais materiālais pabalsts no Krievijas un mani uzņemtu rindā, 2007. gada 11. janvārī aizsūtīju visus pieprasītos dokumentus un, gribi tici, gribi netici, tiku uzaicināta 14. aprīlī saņemt šo pabalstu (dolāros) Krievijas vēstniecības grāmatvedībā Antonijas ielā 2, Rīgā.
Gribu izteikt pateicību un cieņas apliecinājumu Krievijas vēstniekam Latvijā Kaļužnija kungam, konsulam Smirnova kungam un Kremlim…
Ē.Aļfonsovna, represētā
