Grūti rakstīt. Miris Boriss Jeļcins. Bija, noticis vai lai kā to pagātni nosauc. Pa galvu maisās daudz kas, bet paliek pārliecība – astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā bija «pa īstam un nopietni».
Grūti rakstīt. Miris Boriss Jeļcins. Bija, noticis vai lai kā to pagātni nosauc. Pa galvu maisās daudz kas, bet paliek pārliecība – astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā bija “pa īstam un nopietni”. Ja kāds šodien mēģinās sacīt ko citu tiem, kas ticēja Latvijas neatkarībai, viņš būs iemetis ar kaut ko ļoti smagu. Pareizāk sakot, viņš nekā nebūs sapratis.
Nepatīk lietot svešvārdus, bet neko labāku par anglisko “feeling” (izjūta, noskaņojums) laikam tiem gadiem neatrast. Piedodiet, kas tiem nav gājuši cauri, bet bija jāizdzīvo laiks, kad aizgūtnēm lasījām Maskavā izdoto žurnālu “Ogoņok”, klausījāmies radio Eināra Repšes “dialogu” ar Latvijas kompartijas ideoloģiskās pareizības “stutētāju” Anatoliju Gorbunovu, pavasaros aprīlī tvērām Mākslas dienas… Bija jāizdzīvo tik daudz, lai saprastu šodienu. Bija stundām jāsēž pie tālrādes ekrāna un jādzird PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova sacītais: “Boris, tev nav taisnība.” Tajā brīdī līdz kaulu smadzenēm aizgāja – jā, sākas.
Šodienas Latvijas politiskajā realitātē kā hrestomātisks demokrātijas uzvaras piemērs jāskatās, jādzird un jāatceras Andreja Saharova runa no PSRS Augstākās Padomes tribīnes. Un tad kā zibens spērienā saproti, nav garām gājis vecvecāku stāstītais, daudz kas nav bijis velti, sēžot draugu kompānijā un štukojot, “kas būtu, ja būtu”.
Ir laika pārbaudi izturējis sakāmais “pēc kaujas visi gudri karot”. Toreiz kauju “pie termopīlām” sākt uzdrošinājās retais. Atmodas gadus izgājušie (kam nav iestājusies atmiņas amnēzija) atceras, ka Jeļcins, Saharovs, Jakovļevs, Afanasjevs, Sobčaks un citi Krievijas demokrāti mūs spārnoja. Galvenais, neaizmirst arī to, ka aiz viņiem stāvēja mūsu inteliģence. Tā bija augsne, kurā dzima Neatkarība.
Revolūcija rada arī pašas pretmetu. Nedz Krievijas, nedz daudzi mūsu brīvības karognesēji neizturēja slavas un varas laika pārbaudi. Tostarp arī Krievijas pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents Boriss Jeļcins. Sarežģīts posms, spēcīga personība, kas mēģināja un pagrieza vēstures laika upes skrējienu. Tomēr viņš nebija pelnījis savas nāves dienas vakarā manu kolēģu “vienīgo atceri” kā jautrs ierāvis vecis, kas to vien dara kā diriģē orķestri un kniebj dibenā jaunām meičām. Vērts padomāt par šodienu.
