Izlasot par jūsu patieso stāstu konkursu, atcerējos mazmeitiņas stāstīto.
Izlasot par jūsu patieso stāstu konkursu, atcerējos mazmeitiņas stāstīto.
Tas risinājās kādā Bauskas rajona kafejnīcā. Itin bieži tur notika gan banketi, gan kāzas, gan citi sarīkojumi.
Un tā – kāzas. Tajās, kā jau vienmēr, jautrība, līksmošanās. Pēc pusnakts pienāca laiks kafijai. Meitenes sāka liet to tasītēs. Bet tad viena iesaucās: “Kaut kāds stiprs aromāts tai kafijai!” Daudz laika prātot nebija, bija jāsteidzas, lai visus laikus apkalpotu. Kā pienākas, pirmie kafiju saņēma vedēji. Kad vedējmāte pagaršoja piedāvāto, viņai gandrīz aizrāvās elpa. Tad viņa paņēma aiz rokas meiteni, kas apkalpoja, un, pie auss čukstot, teica, lai atnes normālu. Atskrēja kafejnīcas saimniece un, nogaršojusi kafiju, sāka kliegt: “Lejiet to visu ārā un vāriet jaunu!”
Izrādās, kafejnīcā ir slikts dzeramais ūdens. Ēdienu gatavo no “Bauskas ūdens” piecu litru pudelēm. Pavārs, kurš vārījis kafiju, paņēmis to, kas atradusies pa rokai un ielējis katlā. Izrādās, vedēji bija paņēmuši līdzi kāzām gatavoto “Dzimtenīti”, taču nesaprotami atstājuši to virtuvē. Un kafija tika izvārītā paštaisītajā…
Kad satraukums bija norimis, saimniecei, protams, to lietu vajadzēja kompensēt. Bet kolektīvs pēc tam ilgi pārrunāja un smējās, kāds gan labs būtu sanācis “Mokas” dzēriens, ja pieliktu klāt cukuru. Diemžēl tas aizgāja Mēmelē.
Vecmāmiņa Mirdza
