Tā sagadījās, ka Katrīna meitu Annu audzināja viena. Ne plānots, ne domāts, bet liktenis tā bija lēmis, un Katrīna tam nepretojās. Par sevi viņa aizdomājās reti, vien tad, kad no smagā darba sāka sūrstēt sastrādātās rokas.
Tā sagadījās, ka Katrīna meitu Annu audzināja viena. Ne plānots, ne domāts, bet liktenis tā bija lēmis, un Katrīna tam nepretojās. Par sevi viņa aizdomājās reti, vien tad, kad no smagā darba sāka sūrstēt sastrādātās rokas.
Katrīna meitu ļoti mīlēja un lutināja. Spīdīgais trīsritenis Annai parādījās vienai no pirmajām pagalmā, bērnudārza ludziņā mazā varēja lepoties ar krāšņāko lapsas masku, kuru mamma bija darinājusi vēl ilgi pēc pusnakts. Skolā Anna ar atzīmēm īpaši neizcēlās, māte netika saukta uz skolu par meitas slikto uzvedību, jo nebija par ko.
To, ka Anna bija maz radināta pie darba un kārtības, Katrīna sāka apsvērt daudz vēlāk. Nebija jau mājās to darbiņu tik daudz – Katrīna mierināja sevi un reizē aizstāvēja Annu. Netīri trauki, drēbes, istabas kārtošana – tie jau nav pienākumi tik mazam bērnam.
Pēc pamatskolas Anna posās uz kaimiņu rajonu, lai arodskolā mācītos par pavāri. Rudenī, kad meita saiņoja somās līdzņemamās mantas, Katrīna pirmoreiz atskārta, ka tagad mājas paliek tukšas. Bet ko iesākt ar pašas dzīvi, kā aizpildīt tukšumu?
Par pavāri Anna nekļuva, jo pieteicās bērniņš. Katrīnai bija jāatzīst, ka nu reiz viņa bija apjukusi no pārsteiguma un atvieglojuma reizē. Viņai atkal būs par ko rūpēties!
Pēc pāris gadiem Anna devās uz Rīgu, sāka strādāt un mazo Madaru satika vien nedēļas nogalēs, dažkārt – reizi mēnesī. Meitenīte tad smaidīdama skrēja Annai pretī, bet īpaša prieka jaunajai māmiņai nebija, jo mazā visu laiku kaut ko prasa, grib spēlēties. Dažreiz Anna pat dusmās atgrūda meitu, jo gribēja skatīties televizoru.
Madara ātri sāka iet dārziņā. Vecmāmiņa savu dienu iekārtoja tā, lai varētu viņu gan atvest, gan aizvest. Katrīna gāja gan uz vecāku sapulcēm, gan Māmiņas dienai veltītiem koncertiem. Nekas viņai nešķita par grūtu, jo dzīvei atkal bija jēga un saturs.
