Anete, 9 gadi: Vecmāmiņa Anita ir manas mammas mamma. Mēs esam draudzenes, un viņa ir vislabākā. Kad biju mazāka, vecāmāte man mācīja lasīt un spēlēt klavieres.
Anete, 9 gadi:
Vecmāmiņa Anita ir manas mammas mamma. Mēs esam draudzenes, un viņa ir vislabākā. Kad biju mazāka, vecāmāte man mācīja lasīt un spēlēt klavieres. Tagad gan vairs nespēlēju, taču ļoti novērtēju šīs pūles. Man liekas, ka viņai visi mazbērni ir vienlīdz mīļi, jo arī brāli viņa lutina.
Irēna, omīte:
Man ir seši mazbērni. Kad viņi bija mazi, visu ko mācīju, taču tagad varu vien ļoti, ļoti mīlēt. Kaut arī dažreiz neklausa. Mazbērniem, protams, varu veltīt krietni vairāk laika, nekā audzinot savus bērnus. Domāju, ka neesmu slikta vecmāmiņa. “Omīt, iedod latiņu, omīt, izmazgā baltās zeķītes…” to dzirdu bieži, un nav jau grūti to izdarīt. Tas nekas, ka rokas sāp, bet mazbērniem šķiet, ka es tīrāk izmazgāju – izberžu katru netīrumiņu. Un man prieks censties, jo manu darbu novērtē.
Ludmila, vecmāmiņa:
Manam dēlam ir divi bērni, līdz ar to man – mazmeitiņa un mazdēliņš. Viņiem nekā nav žēl. Atdodu visu! Man jau pašai neko nevajag – maizīte ir, un pietiek. Liekas, ka dēlu un mazbērnus mīlu vienādi stipri. Lutinājusi esmu visus, taču savs bērns paliek savs.
Kārlis Gustavs, 12 gadu:
Man ir tikai viena vecmāmiņa. Vislabākā! Viņu sauc Zelma. Mēs ļoti bieži tiekamies, un viņa ir ļoti mīļa. Nekad nav bijis tā, ka pietrūktu vecmāmiņas uzmanības un rūpju. Viņa man iemācījusi gatavot ēst, kopā spēlējam domino… Man ir visforšākā un superīgākā omīte, kāda vien var būt. Viņa ir ļoti, ļoti mīļa.
