Piemineklis aizvākts, bet vandaļi trako. Daļa Igaunijas cittautiešu ir satracināti. Satracināti par savas svētvietas apgānīšanu un tai pašā laikā apmierināti.
Piemineklis aizvākts, bet vandaļi trako. Daļa Igaunijas cittautiešu ir satracināti. Satracināti par savas svētvietas apgānīšanu un tai pašā laikā apmierināti. Jo beidzot “iet vaļā” un iespējams izlādēties par visām netaisnībām un pārestībām. Beidzot var “parādīt fašistiem, kur vēži ziemo”.
Daļa igauņu arī ir apmierināti un satracināti. Apmierināti, ka beidzot aizvākts okupācijas simbols un valdība stingri aizstāv nacionālās intereses, apmierināti, ka vēl lieku reizi var pārliecināties un iebraucējiem parādīt, kas valstī ir saimnieks. Bet satracināti par okupantu nekaunību un agresivitāti, satracināti pa savam – igauniski.
Krievija ir nikna. Nikna par zaimošanu, par zaudēto ietekmi un pašreizējo vājumu. Impērija ir sagrauta, bet imperiālisma kaite vēl dzīva.
Šis ir patriotu mirklis, visu pušu un jebkāda izmēra – teksti atšķiras, bet domas tās pašas. Skaļas frāzes, patosa pilnas runas, tieši vārdi, taisna stāja, un uz priekšu cīņā līdz … tad jau redzēs. Tik uz priekšu, tik uz priekšu, redzēs, kur mūs aizvedīs. Sausais atlikums – vēl sašķeltākas sabiedrības. Apvienoti Krievijas imperiālisti, viņu pretinieki, un palielināts to savstarpējais naidīgums. Saprātīgi argumenti tiek slāpēti emociju jūrā, mēra izjūta zūd. Kad malka sagatavota, atliek tik pielaist guni.
Un noteikti ir cilvēki, kas ievelk ķeksīti darāmo darbu sarakstā un steidz iegūt maksimālu labumu no radušās situācijas.
Kam tas ir izdevīgi? Vai Igaunijas cittautiešiem? Diez vai. Dzīvot svešā zemē nav viegli. Vēl grūtāk, ja sabiedriskā vide ir nelabvēlīga. Viss, kas to palielina, nāk par sliktu. No Krievijas lielāko naidnieku troņa Igaunija nu gāzusi tādas “lielvalstis” kā Latvija un Gruzija. Lai gan glaimojoši, tomēr tas nav izdevīgi.
Arī Krievijas ieguvumus no šīm nejēdzībām grūti saskatīt. Sagrauta, aplaupīta, joprojām slima ar impēriskām un mesiāniskām ambīcijām. Pamatnācija vienkārši izmirst. Vairot savu nelabvēļu skaitu un tos vienot ir nesaprātīgi spēcīgai valstij, bet Krievijas gadījumā tā ir pašnāvība.
Tas ir izdevīgi tiem, kuri stāv pāri tautām, valstīm un vēstures mītiem. Tiem, kas sanaido neskaitāmus muļķus, uzmetas par starpniekiem strīdu izšķiršanā un kļūst par to kungiem. Ja kāds no muļķiem sāk izrādīt gudrības pazīmes, to nomāc vai aizvāc, uzkūdot citus. Skaldi un valdi. Kamēr vienas aitas strīdas ar citām, gani apcērp visas un dzīvo zaļi.
