Esmu bijis ieslodzījuma vietās un zinu, ka, sēžot tur bez darba, cilvēks notrulinās.
“Esmu bijis ieslodzījuma vietās un zinu, ka, sēžot tur bez darba, cilvēks notrulinās,” “Ziņām” teica semināra “Jauni risinājumi ieslodzīto nodarbinātībai” dalībnieks Juris Sietiņsons, kas pēc iznākšanas no Pārlielupes cietuma sācis uzņēmējdarbību Liepājā. Diemžēl uzņēmēju izvēršanos cietumos bremzē Saeimas pieņemtais labojums Soda izpildes kodeksā, kas pusi no ieslodzītā algas novirza papildus nodevai valstij.
Minētajā seminārā Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā (PIC) galvenokārt uzstājās Tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvji. Runas apmēram vienā tonī – darbs cietumā ir vajadzīgs, tas disciplinē cilvēku, dod labumu tautsaimniecībai, un notiesāto nodarbinātība ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes prioritāte. Pieci uzņēmēji, kas bija ieradušies uz semināru, runāja tikai debatēs.
Akciju sabiedrības “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” valdes priekšsēdētājs Pēteris Bila teica: “Nav vajadzības mums te sanākušajiem citam citu pārliecināt par to, ko labi zinām. Augstākie ierēdņi, kas pieņem svarīgākos lēmumus, šādā seminārā nepiedalās. Tā ir Latvijas problēma, ka daudzkārt cilvēki, kas lemj, nevēlas izzināt lietas būtību.”
Ja jāatdod nopelnītais, strādātāju trūkst
Runājot par Soda izpildes kodeksā paredzēto nodevu, kas var sasniegt 50 procentu minimālās mēneša algas, atklājās, ka tas ir būtisks šķērslis uzņēmējdarbības veicināšanai. Pieredze rāda, ka samaksa ieslodzītajiem ir tuvu minimālajai, līdz ar to strādniekam iznāk atdot pusi nopelnītā. Un, ja cilvēks, kurš cietumā nolēmis laboties un strādāt, par mēnešalgu nevar nodrošināt pieticīgākās vajadzības, ieslodzīto nodarbināšanas ideja diskreditējas. Semināra vadītājs ES atbalstītā projekta “Jauni projekti bijušo ieslodzīto nodarbinātības veicināšanai” prakšu vienības koordinators Mārtiņš Grigulis teica, ka tieši šā iemesla dēļ nupat no Valmieras cietuma aiziet kokapstrādes firma “Lielezers”, kas tur ieguldījusi diezgan vērā ņemamus līdzekļus. Uzņēmējs Kristians Brēdermanis, kas Brasas cietumā atvēris šūšanas fabriku ar divsimt darbiniekiem, atzīst, ka Soda izpildes kodeksā noteiktā nodeva, protams, vērtējama negatīvi, tomēr ražošanu pārtraukt nedomā. Brīvībā darbiniekus atrast esot vēl grūtāk. M.Grigulis “Ziņām” pastāstīja, ka jautājumu par nejēdzīgo 50 procentu algas nodevu paredzēts nodot izskatīšanai Satversmes tiesā.
Uz cietumu nenāk pelnīt
No otras puses, cietums nav tā vieta, kurp kāds dotos pelnīt. Tādēļ, kā skaidroja Jelgavas cietuma priekšnieka vietnieks Aivars Šteinburgs, vajadzētu meklēt arī citus veidus, kā motivēt ieslodzītos darbam. Pirms padomju impērijas sabrukuma strādājošajiem notiesātajiem viena soda izciešanas diena tika skaitīta kā divas. Jelgavas cietumā tolaik bijusi pamatīga ražošana – ritējusi pat trijās maiņās.
Svarīga lieta cietumniekiem ir izglītības iespējas. Minētais ES atbalstītais projekts ietvēra arī divu metinātāju mācību grupu izveidi Jelgavas cietumā. 27 kursanti PIC speciālistu vadībā nupat kā ieguvuši loka metinātāja specialitāti un sāk pildīt Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas pasūtījumus.
Turpmāk notiesātos Jelgavas cietumā varētu apmācīt ar Jelgavas Amatniecības vidusskolas atbalstu. Tās Metālapstrādes un elektromehānikas nodaļas vadītājs Harijs Sekste atklāj, ka risinās sarunas starp Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijām, kā šo jautājumu līdz 1. septembrim nokārtot. Jāpiebilst, ka jau kopš sešdesmitajiem gadiem Pārlielupes cietumā notiesātajiem ir iespēja mācīties metinātāja un elektromontiera arodu profesionālās izglītības sistēmā. Taču viņi nav nodrošināti ar darbu, kur iegūto izglītību varētu likt lietā.
Atsākusies darba duna
Jelgavas cietumā akciju sabiedrība “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” ieguldījusi līdzekļus deviņdesmitajos gados pamesto ražošanas telpu atjaunošanā, un tur jau dzirdama darba duna – gandrīz divdesmit vīru gatavoja kravas konteineru detaļas. PIC Metālapstrādes apmācības filiāles vadītājs Māris Ernstsons “Ziņām” teica, ka tik centīgus skolēnus kā cietumnieki brīvībā ne vienmēr var atrast. Taču, vai visi tiešām strādās savam darba devējam, īstas skaidrības nav. Kāds no jaunajiem strādniekiem, kas darbojās pie metināšanas stenda, uzsvēra – ja mēnesī nevarēs nopelnīt vismaz piecdesmit latu, neies bojāt savu veselību. Citi “Ziņu” aptaujātie strādnieki par iespējamo darba samaksu uztraucās mazāk.
P.Bila uz jautājumu, kad varētu atmaksāties uzņēmuma investētie līdzekļi, atbildēja, ka vēl neko nevar zināt. Viņš būtu gandarīts, ja cilvēks, kurš grib laboties, cietumā apgūtu arodu un, iznākot brīvībā, varētu nākt viņa vadītajā uzņēmumā strādāt par metinātāju.
