«Narkomānija – cilvēka vai sabiedrības posts?» Tāda bija viena no tēmām LSDSP Jelgavas organizācijas šopavasar rīkotajā eseju konkursā, kurā piedalījās vairāki Jelgavas skolu jaunieši.
“Narkomānija – cilvēka vai sabiedrības posts?” Tāda bija viena no tēmām LSDSP Jelgavas organizācijas šopavasar rīkotajā eseju konkursā, kurā piedalījās vairāki Jelgavas skolu jaunieši. Ar viņu atļauju ielūkojāmies dažās esejās izteiktajās domās, gan neminot autoru īstos vārdus, jo darbi netika rakstīti plašai publikai.
Pīpētāji vai uz katra stūra
Narkomānijai vairs nav norobežotas parādības raksturs, ar to var sastapties jebkur: uz ielām, skolās, naktsklubos un citur. Es, piemēram, esmu redzējis, ka mani vienaudži tirgo “zālīti”, to piedāvājot katram skolēnam, kurš kaut nedaudz izrādīja interesi un vēlējās to pamēģināt, lai celtu pašnovērtējumu klases kolektīva acīs un nejustos atstumts vai kaut mazākā mērā atšķirīgs no pārējiem. Man arī piedāvāja, bet es atteicos, jo smēķēšana izraisa sliktu pašsajūtu. Tādēļ no smēķētājiem turos pa gabalu, lai gan tas ir gandrīz neiespējami, jo viņus var sastapt ik uz stūra – autobusu pieturās, pie lielveikaliem, parkos uz soliņiem. Ar cita veida narkotikām neesmu saskāries un arī nevēlos.
Kur sakņojas šī problēma? Manuprāt, tā var aizsākties skolas vidē. Mazākajās klasēs skolēni tik daudz nejūt, ka klasē sāk veidoties sava struktūra, kurā katrs cenšas atrast kādu īpašu vietu. Un, ja trūkst pozitīvu prasmju un domāšanas, salīdzinoši viegli izcelties ar kaut ko negatīvu. Piemēram, pīpēšanu. Tā ir lieta, ar ko tiksi ievērots ne tikai skolā, bet arī pilsētā. Ja pamēģināta tabaka, var pamēģināt arī “zālīti”. Īpaši tas ir svarīgi, ja klase tevi nepieņem.
Problēma var sākties arī ģimenēs. Mūsdienu saspringtajā dzīves ritmā, kad vecākiem neatliek laika parūpēties par savām atvasēm, slikts piemērs, kas tālu nav jāmeklē, ātri “pielīp”.
Ja mēs narkotiku apsēstiem cilvēkiem grūtā brīdī nesniegsim palīdzību un nepieņemsim viņus kā sabiedrības daļu, viņiem nekas cits neatliks, kā meklēt noziedzniekus, kuri, izplatot narkotikas, grūž viņus vēl lielākā postā.
Ēriks
Grūtākais, kas var būt, – cilvēcība
Ikvienam kādreiz pienāk brīži, kad šķiet, ka visi pret tevi sazvērējušies – pat mākonis aiz loga, kas nevajadzīgā brīdī sāk birdināt asaras. Tādos momentos rodas jautājums – kādēļ veikalos kādā kārbā safasētu nevar iegādāties prieku? Tad to tikpat vienkārši varētu iesaiņot, pārsiet ar lenti un uzdāvināt arī citam. Cik vienkārši! Cilvēkus vilina vienkāršība – viens mirklis, viena deva, un apkārtējā drūmā un mazcerīgā pasaule ir pazudusi!
Narkomānija nav tikai atkarība no kādas vielas. To lietojot, cilvēks ir nopircis citu dzīvi, kura gan nav nekas vairāk kā liela ilūzija, kas sev pakļauj. Labi būtu, ja es godprātīgi varētu teikt, ka sabiedrībai rūp šie atkarīgie cilvēki. Diemžēl tā laikam nav. Lielajā naudas pelnīšanas ērā cilvēki neatrod laiku sev, kur nu vēl paskatīties apkārt, lai ieraudzītu citus. Vieglāk taču šos baltos zvirbuļus izslēgt no sava redzesloka.
Cilvēkiem jāmācās grūtākais, kas var būt, – cilvēcība. Jāatrod iekšējais spēks, lai dalītos tajā. Tad arī dāvanai nav jāmeklē krāsaina kārba ar uzrakstu “Prieks”. Mēs varam dāvināt savu sapratni.
Māra
“Liekā” naudiņa aiziet garlaicības nomocītajiem
Neskatoties uz imperiālismu un sarežģītām ekonomiskām teorijām, sīkāk izpētot narkotiku plašo izplatību pasaulē, atliek secināt, ka galveno lomu tur spēlē sociālais stāvoklis un turība. Agrāk narkotikas varēja dabūt vienīgi lielo rēdereju īpašnieki, kas tās ieveda Eiropā, bet, palielinoties iedzīvotāju turībai, tās izplatījās arvien plašākos sabiedrības slāņos. Savulaik to ievešanu un noieta tirgu kontrolēja lieltirgotāji un aristokrāti, mūsdienās viņu vietā stājušies narkotiku karteļi – Kolumbijas narkobaroni, sicīliešu mafija, ķīniešu triāde un citi. Agrāk arī Latvijā tika īstenota tā sauktā virtuves narkomānija, kad deģenerējošo zampu vārīja uz plīts blakus zupas katlam. Taču mūsdienās galvenā nozīme ir bagāto vecāku “liekajai” naudiņai, kas aiziet garlaicības nomocīto tīņu izpriecām. Tādējādi tiek iegādāta jau gatavā produkcija, kas Latvijā ienāk gan no austrumiem, gan arī rietumiem.
Nepieciešama agresīva reklāma, pamatīga “smadzeņu skalošana”, lai jaunieši ņemtu vērā, ka narkotikas var pārvērst dzīvi par elli. Atceros kādas dokumentālās filmas kadrus, kur rādīja, ka narkomānam kājas izskatās pēc sarūsējušām caurulēm: vēnas izpuvušas, no brūcēm, kam uzklūp mušas, nāk zaļganas strutas… Elle zemes virsū. Ja netiks “spēlēts uz nerviem”, problēma neaizies līdz jauniešu apziņai.
Tiem bijušajiem narkomāniem, kuri pieveikuši atkarību, vajadzētu dalīties savā pieredzē, ieteikt labākos risinājumus, kā ar lielu saņemšanos tomēr iespējams paglābt sevi un apkārtējos no ciešanām.
Rihards
