Komentēt jauniešu domas lūdzu slimnīcas «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītāju ārsti Lilitu Cauni.
Komentēt jauniešu domas lūdzu slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģiskā dienesta vadītāju ārsti Lilitu Cauni.
Narkotiku lietošana vēršas plašumā, un tā aptver gados jaunākus cilvēkus. Kāpēc tas daļai sabiedrības nav tik uzkrītoši? Tas ir saistīts ar vielām, ko narkomāni lieto. Pašlaik modē ir amfetamīni, stimulatori, kas plaši ienāca Latvijā pirms trim četriem gadiem. Tiem raksturīga “plostveida” lietošana – kādu laiku lieto, tad var kādu laiku nelietot. Atkarība parasti veidojas trijos četros gados. Nav tik izteiktas fiziskās abstinences (paģiras, “lomkas” – red.), kā tas ir heroīna, magoņu opija piekritējiem. Amfetamīniem, “zālītei” (marihuānai) nav fizisku pēcizjūtu. Toties ir psihiskās. To bieži nenovērtē. Šādiem atkarīgajiem, ja organismā nav ievadīta narkotiskā viela, raksturīgs satraukums, ātra nogurdinātība. Pirmajā brīdī tas liekas saprotams – ja cilvēks noballējies visu nakti, loģiski, ka viņš nākamajā rītā būs sanīcis. Tāpēc grūti atšķirt, vai sanīkums ir tāpēc, ka trūkst devas, vai tas ir dabisks nogurums. Ar laiku mainās intereses un daudz kas cits, kas saistās ar psihi. Parādās baiļu izjūta, trauksme. Cilvēkam ir ļoti slikti, un it kā par vienīgo izeju kļūst kārtējā narkotiku deva.
Pirms trim gadiem stimulatori tika uzskatīti par nenopietnu “ballīšu narkotiku”, kas rada enerģijas pieplūdumu. Taču tagad nāk pie mums un lūdz palīdzību tieši tādi cilvēki, kas kļuvuši atkarīgi no stimulatoru narkotikām. Jaunieši eksperimentē ar sevi, un diemžēl nereti tas notiek arī ar narkotikām.
Neviena Jelgavas skola nav simtprocentīgi tīra no tām. Citā tas ir uzkrītošāk, citā mazākā mērā, taču problēmu nevar noliegt.
Nevienu nespiež ar varu lietot narkotikas. Cilvēks tās pamēģina, un, ja šis efekts ir patīkams, viņš to atkārto. Jautājums ir, kā palīdzēt biedram, draugam, kas nokļuvis uz bīstamā ceļa. Droši vien vislabākā ir vienkārša saruna, uzklausīšana. Neviens, kas lieto narkotikas, dziļi dvēselē nav laimīgs. Svarīgi, lai katrs sajustu – kādu interesē, kas ar mums notiek. Tur, kur ir atkarība, pastāv milzīga neuzticēšanās visam un visiem. Ja iesi un teiksi: “Tev ir jāiet ārstēties!”, tas, ticamākais, tiks uztverts noraidoši.
Ārkārtīgi nozīmīgi visiem, kuriem blakus ir draugi – lietotāji, apzināties, ka šī vide nemanāmi ievelk sevī. Un, ja tu jūti, ka nevari neko labot un palīdzēt, domā par sevi un ej no turienes prom. Ilgstoši uzturēties kompānijā, kur lieto, ir milzīgs risks cilvēkam, kurš nelieto. Sekmīga profesionāla ārstēšana iespējama gan no narkotikām, gan alkohola, taču jebkurā gadījumā paliek psiholoģiska rēta.
