Šajās dienās visā civilizētajā pasaulē piemin Otrā pasaules kara upurus. Tas bija pirmais karš, kas faktiski skāra jebkurā pasaules malā dzīvojošos.
Šajās dienās visā civilizētajā pasaulē piemin Otrā pasaules kara upurus. Tas bija pirmais karš, kas faktiski skāra jebkurā pasaules malā dzīvojošos. Laiks iet, un paliek arvien mazāk to, kas kara postu un šausmas redzējuši savām acīm un tās pārdzīvojuši. Tomēr neiedomājami, ka tie, kuri gāja cauri visam, joprojām būtu palikuši katrs savā ierakumu pusē. Tie, kas vēl dzīvi, lielākoties sapratuši mūžīgās piedošanas jēgu, bet tiem, kuri miruši, tas nudien nav vajadzīgs. Karš, kas turpinās, ir vajadzīgs tiem, kuri to pašlaik gatavi stiept uz savu politisko ambīciju altāra.
Godīgi sakot, ir pilnīgi vienalga, vai godinām kritušos šodien vai to darījām vakar. Viņu piemiņa ir mūžīga. Galvenais, ka kāds viņu upuri nav aizmirsis. Tagad vilkt robežšķirtni starp datumiem un, galvenais, vietām, kur to atceramies, ir necivilizēti un pat zaimojoši. Lai kā mēs to nevēlētos, katram tā būs sava. Jelgavā vakar vieniem tas bija Lāčplēša piemineklis Stacijas parkā. Citiem šodien tā būs piemiņas vieta turpat netālu, tikai pārdesmit metru attālumā. Un kurš būs tas soģis, kas uzņemsies pateikt, ka viena piemiņas vieta zaimo otru? Mirušajiem tas jau ir vienalga. Ja dzīvajiem joprojām jāsēž ierakumos, tas nav normāli.
Jelgava līdz šim izcēlusies ar toleranci starp tautībām un viedokļiem. Starp citu, arī redzējumā uz vēstures mestajiem līkločiem. Mūs uz atklātu konfrontāciju, ja atceramies, nav spējis ierosināt ilgais ceļš uz sapratni par piemiņas vietām. Lai arī kā dažam labam vietējam un Rīgas politikānim gribējās, jelgavnieki neizrādīja ne mazāko “atsaucību”, skolām ar krievu mācību valodu pārejot uz daļēju apmācību valsts valodā. Tāpēc, ticamākais, kārtējo reizi konfrontācijas centrs šodien atrodas galvaspilsētā. Gan jau visa veida un krāsu politikāņi būs par to parūpējušies. Nesenais Igaunijas galvaspilsētas Tallinas piemērs tam ir pierādījums. Domājat jauneklim, kurš, acis pārgriezis, nakts melnumā no izdemolētā veikala stiepa laukā kasti ar dzeramo, interesēja pārvietotā padomju armijas karavīra bronzas statuja? Ja arī šodien pie mums notiks kas līdzīgs, būs pierādījies vienīgi tas, ka karš un konfrontācija kā nemainīga vērtība joprojām ir dzīva.
