Pipars. Citiem vārdiem – desmit. Tieši tik rādīja pulkstenis, kad brīvdienu rītā pēc saldā miega piecēlos laukos. Kāpēc pipars?
Pipars. Citiem vārdiem – desmit. Tieši tik rādīja pulkstenis, kad brīvdienu rītā pēc saldā miega piecēlos laukos. Kāpēc pipars? Tāpēc, ka mamma virtuvē pie sienas piestiprināja visnotaļ “dārzenisku” laikrādi, kuram līdzās cipariem sazīmētas dažādas dārza veltes: pie divpadsmitnieka – tomāts, pie vieninieka – kartupelis, pie divnieka gurķis, pie trijnieka – kabacis un tā tālāk. Brokastojot ar mammu pārspriedām todien darāmo – jānopļauj zāliens, jāsalaista stādi… Laukos jau vienmēr var atrast kādu nodarbi, kas šiverīgai meitenei (dvēselē – no provinces) pēc pilsētas putekļos pavadītas nedēļas tāda atpūta vien šķiet. Tad nu mamma teica: “Sāksim strādāt kartupelis pāri tomātam.” Neizpratnes pilnām acīm pavēros viņā, bet viņa, nešpetni smaidot, norādīja uz dārzeņiem rotāto pulksteni. Viņas asprātību “uzķēru”, un tā diena aizritēja, laiku skaitot “pa dārzeņu modei”.
Tomātā sāku rosīties, ap kabaci pusdienoju, bet bez paprikas kāpostā jau sēdēju pie vakariņu galda. Jums lasot sajuka, cikos tas viss bija? Neraizējieties! Laiks todien sajuka arī pārējiem mājiniekiem, kas manas un mammas laika skaitīšanas metodē nespēja ielauzīties. Jo vairāk viņi nesaprata, jo jautrāka oma mums kļuva, un rācenī es jau biju gultā.
Runājot par laika skaitīšanu, jāpiebilst gan, ka “pa dārzeņu modei” tas būtu grūtāk, ja mazotnē pazīt pulksteni neiemācītos kā reizrēķinu. Tomēr, jāatzīst, tas prasīja ne mazums pūļu. Proti, savā saulainajā bērnībā nekādi nevarēju iemācīties izdibināt informāciju par pareizu laiku, kaut arī uz rokas lepni nēsāju pulksteni, kura ciparnīcā ik sekundi galvu un asti kustināja sunītis. Taču tad padomu man sniedza tieši gadu un divas dienas vecākā māsīca. Viņa mani nosēdināja pretī lielākajam pulkstenim mājās un “pedagoģiski” mācīja (jau iepriekš atvainojos par nepiedienīgumu): “No 12 līdz 6 ir: PĀRI PĀRlidoja PĀRākais krauklis. Savukārt no 6 līdz 12 ir: BEZdelīga BEZdēja BEZizmēra bērnus.” Un tad vēl šo to, līdz es sapratu! Pēkšņi laika noteikšana man šķita tīrais sīkums, un kopš tās dienas divdesmit minūtes PĀRi vieniem vai BEZ piecpadsmit minūtēm divi man raizes nesagādā. Un labi, ka tā.
