Kādas jūs atceraties Otrā pasaules beigas? Viens no vīriem, kas var uz šo jautājumu atbildēt, ir pazīstamais treneris un sporta organizators Aleksandrs Balss.
Kādas jūs atceraties Otrā pasaules beigas? Viens no vīriem, kas var uz šo jautājumu atbildēt, ir pazīstamais treneris un sporta organizators Aleksandrs Balss. Jaunībā kara gados viņš bijis gan darba dienestā, gan leģionā, taču karu Aleksandrs pabeidza padomju armijā Latviešu strēlnieku divīzijā Kurzemē. Uzklausījis jautājumu, viņš brīdi klusē un tad sāk stāstu par pēdējām septiņām kara dienām.
“Pēc iesaukšanas padomju armijā es pašās kara beigās tiku nosūtīts uz Kurzemi pie Blīdenes. 1. maijā visa divīzija tika nostādīta kādā laukā un soļoja parādē, ko pieņēma Latvijas padomju valdības locekļi Kalnbērziņš, Kirhenšteins, Lācis. Pēc tam bija pusdienas, kur katram iedeva simts gramu degvīna. Vakarā pateica, ka būs jādodas uz fronti. Līdz vācu pozīcijām bija kādi pieci seši kilometri. Naktī devāmies uz priekšu. Gājiena beigās pie meža mūs izretināja ķēdē. Atceros, ka nogūlos aiz liela ozola. Tā kā dienā biju mazliet ieķēris, aizmigu. No rīta pamodos – saulīte spīd, putniņi čivina. Forši. Tā mēs mežā nodzīvojām līdz 7. maija rītam. Tad tika pateikts, ka notiks pēdējais uzbrukums. Zinājām jau, ka Berlīne ieņemta un karam nupat jābeidzas.
“Neejam tālāk uz priekšu!”
Bataljona pirmajai un otrajai rotai noteica uzbrukuma virzienu, mana – trešā rota – palika rezervē. Es gadījos klāt komandierim, kad viņam rādīja, kur mūsu vienībai jāieņem pozīcijas. Šķiet, komandieris īsti nesaprata, vai mums bija jāpaliek šajā vai viņā meža malā. Nolēmām, ka būs jāiet mežam cauri.
Gājām, gājām – kļuva jocīgi. Pēc minūtēm piecpadsmit apstājāmies. Vada seržants, latvietis, arī nokarojis četrus gadus, rotas komandierim saka: “Te kaut kas nav, kā vajag! Neejam tālāk uz priekšu!” Komandieris piekrita. Seržants ar diviem zaldātiem devās izlūkos, lai noteiktu, kas tur priekšā ir. Nepagāja ne sešas septiņas minūtes, kad dzirdējām šāvienus. Seržants ar vienu kareivi atskrēja atpakaļ. Otrs bija nošauts. Izrādījās, puskilometru tālāk ir mežsarga mājas, kurās atrodas vācieši. Bijām sprukās. Pēc brīža izdzirdējām, ka mums tuvojas kādi karavīri – vesels bars. Beidzot ieraudzījām, ka nāk mūsu divīzijas cita pulka bataljons. Rotas komandieris aprunājās ar pienākušo bataljona komandieri. Pēc krievu likumiem bija tā: ja kaujā kāda vienība vai karavīrs noklīst, tad līdz tās beigām jākaro kopā ar to vienību, pie kuras pieklīdis. Tad es nojautu, ka pienākušie grib mūs dzīt kaujā. Savējos taču var pietaupīt – lai iet svešie!
Aizgājām līdz meža malai. Izretojāmies ķēdē. Divsimt metru tālāk mežsarga mājas, kurās mita vācieši. Viņi pašāva uz mūsu pusi, taču nekāda kauja nenotika. Mums, astoņiem “zoļļukiem”, grupas komandieris bija latgalietis Aleksandrs. Pieredzējis, izgājis visu karu. Viņš teica tā: “Bez manas pavēles jūs uz priekšu neiesiet!” Bataljona komandieris, izrāvis pistoli, dzina mūs uz priekšu, citi vadi aizgāja, bet mēs palikām. Saucot “za rodinu, za Stalina!” (“par dzimteni, par Staļinu!” – red.), gandrīz visi tajā laukā krita – friči atklāja baigo uguni. Tikai dažiem izdevās atskriet atpakaļ.
Mugurā tomēr netrāpīja
Pagāja kāds laiks. Iestājās klusums. Varēja manīt, ka friči no mežsarga mājām atkāpjas. Grupas komandieris Aleksandrs teica: “Ja liks tagad iet uz priekšu, tad iesim.” Bez kaujas sasniedzām mežsarga mājas. Kā tās sauca, nezinu. Pērnvasar kopā ar vecāko dēlu apbraukāju Blīdenes pusi. Nopētījam tās vietas, bet kur tu ko atradīsi! Drupas, neviens tur vairs nedzīvo. Toreiz, 1945. gada 7. maijā, mežsarga mājās friči bija vārījuši jēra gaļas zupu. Paņēmām to un ēdām, nemaz neskatoties, ka turpat priekšā ir ienaidnieks. Manā grupā bija viens pieredzējis leģionārs, kas karojis arī Volhovas frontē. Viņš teica: “Zini, Leksi, sūdi būs! Fricis nāks atpakaļ! Kaut kā jātiek no šejienes prom.” Viņš gāja pie vada komandiera (jauns puisis, tikko atsūtīts no karaskolas Maskavā) un sāka runāt: “Kāpēc mums jākaro cita pulka teritorijā!? Jāsameklē savs pulks un savs bataljons!” Beigu beigās izdevās komandieri pierunāt, ka vajadzētu kādu sūtīt izlūkos sameklēt mūsu bataljonu. Šis uzdevums tika dots mums abiem.
Nu bija jātiek pāri klajumam atpakaļ mežā. Pēc lauka taktikas tas būtu jādara ar pārskrējieniem, ik pa gabalam noguļoties zemē. Taču Kiršbaums teica: “Ne vella! Dragājam uz priekšu līdz pašam mežam!”
Mēs arī skrējām. “Džin, džin” – friči šāva pa mums. Tomēr ietikām mežā un gājām uz aizmuguri. Pretī nāca virsnieks ar diviem zoļļukiem. Tie bija čekisti. Viņi jau zināja, ka mūsu trešā rota pazudusi, un pateica, kā atrast bataljona komandieri.
Kad nonācām pie savējiem, staršina tūlīt gribēja mūs pabarot ar biezputru un tēju. Tiklīdz no muguras noņēmu savu mantu maisu un vilku ārā katliņu, izrādījās, tajā ir caurums. Tātad brīdī, kad mēs ar Kiršbaumu skrējām no mežsarga mājām uz mežmalu, man tomēr bija trāpīts. Lode mētājās katliņā, bet mugura palika vesela. Pārgāja auksti sviedri. Ja uz muguras nebūtu maisa, būtu beigts vai sakropļots uz mūžu.
Māte gaidīja ielas malā
Bataljona komandieris deva pavēli, ka staršinam kopā ar Kiršbaumu un mani jāatrod mūsu trešā rota. No rīta uzmeklējām mežsarga mājas un dažus cilvēkus no rotas. Kaimiņu pulka bataljons bija aizgājis uz priekšu. Kiršbaumam izrādījās taisnība. Vācieši tiešām bija nākuši atkarot mežsarga mājas. Norisinājās kauja, kurā krita gan mūsu rotas, gan jaunais vada komandieris. Cemme, ka tas viss notika kara pēdējā dienā – 7. maijā.
Bataljonā mūs, atlikušos, pielika klāt pirmajai un otrajai rotai. Un atkal pavēlēja iet uz priekšu vācu virzienā. Tad nodomāju: “Berlīne kapitulējusi, bet te vēl nekā. Taču es savu galvu karā nenolikšu. Grupā gāju viens no pēdējiem. Kādā vietā atdalījos no tās un paslēpos. Savā astotajā karošanas dienā biju pamatīgi noberzis kāju. Tā bija sastrutojusi. Pēc kāda laika, kad kļuva kluss, piecēlos un gāju uz priekšu. Tālumā ieraudzīju lauku mājas. Domāju – iešu turp. No istabas iznāca sieviete. Es sacīju: “Labdien!” Viņa apkrita man ap kaklu: “Vai, latviešu zaldātiņš! Nāciet šurp! Tūlīt jūs pabarošu! Tak noteikti neesat ēdis.” “Par to ēšanu būtu štrunts, paskatieties, kāda man kāja! Ja jūs varētu brūci iztīrīt un pārsiet…” sacīju.
Viņa mani pieveda pie akas, tīrīja brūci. Te pagalmā ieauļoja divi krievu virsnieki – atkal čekisti. Pirmais rādīja sievietei fotogrāfiju. Uz tās bija pagasta vecis vai aizsargu priekšnieks. Sieviete teica, ka par viņiem neko nezina. Tad čekisti pievērsās man: “Kas tu tāds?” Atbildēju, ka esmu ievainots un pēc pārsiešanas iešu pie savas daļas.
Kad devos tālāk uz frontes pusi, satiku vēl kādus desmit vīrus, kas droši vien līdzīgi man bija atpalikuši no dažādām daļām.
Nonācu pie savējiem. Apmetāmies kādās dzirnavās. Vakarā redzēju vāciešus, kas ierindā gāja padoties. Bija arī leģionāri. Viens no mūsu bataljona satika savu brāli. Tā bija, ka Otrajā pasaules karā latviešiem brālis stāvēja pret brāli. Jūnijā, kad divīzija kājām devās uz Rīgu, ejot cauri nopostītajai Jelgavai, ielas malā ieraudzīju savu mammu. Paguvām sarunāt tikšanos.
