Inguna. Katru reizi, kad nākas dzirdēt par likumsargu kukuļņemšanu, rodas bezcerības izjūta. It kā būtu nolemti dzīvot pasaulē, kurā nevienam nevar uzticēties.
Inguna
Katru reizi, kad nākas dzirdēt par likumsargu kukuļņemšanu, rodas bezcerības izjūta. It kā būtu nolemti dzīvot pasaulē, kurā nevienam nevar uzticēties. Pat tiem, kuriem vajadzētu iestāties par apvainotā, apzagtā, piekrāptā vai kā citādi cietušā tiesībām. Tādos brīžos vienīgo prieku sagādā to cilvēku drosme, kas riskē un meklē aizsardzību pret kukuļa izspiešanu. Jāpiekrīt, ka pēdējā gada laikā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs uzcītīgi strādājis – par kukuļa saņemšanu tiesas priekšā stājies Jelgavas pilsētas slimnīcas ārsts Juris Dārznieks, bijušais Ceļu satiksmes drošības direkcijas Jelgavas nodaļas vadītājs Valdis Buividaitis, un sarakstu vēl varētu turpināt labu brīdi. Tomēr pārsteidz joprojām valdošā visatļautība un pat nekaunība. Citādi to nevar nosaukt. Kā pierādījums ir pēdējie notikumi.
Laikam bailes pārspēj alkatību, jo nevaru rast citu izskaidrojumu Jēkabpils cietuma priekšnieka vietnieka Vladimira Rubaņuka (viņš jau iepriekš disciplināri sodīts par nepietiekamu pakļauto darbinieku kontroli, tādējādi pērn bija iespējama ieslodzīto bēgšana) rīcībai. Par ieslodzītajam labvēlīga lēmuma pieņemšanu, viņu priekšlaicīgi atbrīvojot no cietuma, Rubaņuks izspiedis 10 000 latu. Protams, tā ir apmēram viņa divu gadu mēnešalga, tomēr kā cilvēks, kura pārraudzībā nodota likumpārkāpēju pāraudzināšana, spēj rādīt tik “pozitīvu” piemēru, mudinot nostāties pāraudzināmo likuma nepareizajā pusē. Šādos brīžos jāsāk domāt, ka, iespējams, vide tik spēcīgi iedarbojas uz cietumos strādājošajiem, ka viņi vairs nespēj izšķirt, kas ir pareizi un kas ne. Ja tā nav, atliek viens vienīgs un ne tas labākais iemesls – sistēmā acīmredzot strādā arī tās sabiedrības daļas pārstāvji, kuriem Temīdas vārds paslīdējis gar ausīm un aizstāts ar Jūdasa sudraba grašu skanējumu.
Taču tas nebūt nav viss. Krietni alkatīgāks bijis kāds Valsts policijas darbinieks, kurš par krimināllietas izbeigšanu izspiedis 100 000 eiro. Vairāk gan nekas par 50 000 eiro paturēšanu rokās viņam neizdevās – par laimi, “knābisti” tālāko apturēja.
Mūžīgā žēlošanās par zemajām algām diez vai ir pietiekams iemesls kukuļņemšanai, it sevišķi, ja esi devis zvērestu kalpot Latvijai. Tiesa, arī Hipokrāta zvēresta devēji aizmirst par savu misiju un nereti bez diezgan iespaidīga biezuma aploksnes nav ar mieru kustēties pietiekami ātri un kompetenti. Krieviem ir labs teiciens: “Semje ne bez uroda” jeb pārfrāzējot – katrā jomā ir izņēmumi. Protams, ne jau visi iekšlietu un tieslietu sistēmā strādājošie ir kukuļņēmēji un pašlabuma meklētāji, ir arī tādi, ar kuriem dienests var lepoties. Vienīgi žēl, ka ne visi. Un žēl, ka valsts tos labākos nevar savās rindās noturēt. Manuprāt, neviens nav pat mēģinājis skaitīt, cik spējīgu darbinieku aizgājis uz privātajiem apsardzes dienestiem, kur ne vien piedzīvojuši ātru kāpumu pa karjeras kāpnēm, bet arī novērtēti materiālajā ziņā. Tas pats vērojams skolās – ir grūti noturēt labākos, it sevišķi svešvalodas skolotājus, tādēļ rodas bailes, vai pēc desmit gadiem valsts un pašvaldības iestādēs, kas nespēj piedāvāt konkurētspējīgu algu, nebūs palikuši vien tādi, kas nekur citu nespēj atrast darbu.
Tā kā Jelgavā ir divi cietumi un arī Policijas pārvalde, gribētos aicināt tur strādājošos neatkārtot kukuļņēmēju izdarīto un atcerēties, ka esat paraugs pārējiem – gan tiem, kas ir likumpaklausīgi, gan tiem, kas likumu pārkāpuši. Un tikai tad, ja spēsiet to paveikt, ar laiku sabiedrība sāks jums uzticēties, nevis izmēģinās visatļautības kārdinošos skārienus.
