Daudzi pieaugušie manās nodarbībās izrādījuši pārsteigumu: «Kā, vai tad klausīšanās un dzirdēšana nav viens un tas pats?» Vairums maldīgi uzskata, ka klausīšanās ir pasīva, ļoti vienkārša darbība.
Daudzi pieaugušie manās nodarbībās izrādījuši pārsteigumu: “Kā, vai tad klausīšanās un dzirdēšana nav viens un tas pats?” Vairums maldīgi uzskata, ka klausīšanās ir pasīva, ļoti vienkārša darbība. Man nācies apliecināt, ka dzirdēšanas procesā cilvēks tikai dzird, bet neiedziļinās teiktā saturā. Vakaros vai no rīta mēs bieži vien ieslēdzam televizoru, dzirdam troksni, taču neuztveram diktora teikto. Klausīšanās no cilvēka prasa zināmu piepūli, jo tad mēs ieklausāmies un pievēršam uzmanību teiktā saturam, neiedziļināmies atsevišķu vārdu nozīmē, bet gan domā. Sapratne prasa nedalītu uzmanību, koncentrēšanos. Dzirdēšana ir patiesa sarunu biedra uzklausīšana, aktīva darbība, un tas nav viegli, jo nemitīgi jākoncentrē uzmanība, jāseko teiktā saturam, jādzīvo līdzi, jāpamudina un jāatbalsta stāstītājs. Patiesa klausīšanās ir ne tikai dzirdēt, bet arī saprast, ko otrs saka.
Ja sarunas biedrs mūsos neklausās, tam var būt vairāki cēloņi. Viens no raksturīgākajiem – intereses zudums. Pavērojiet, kas notiek ar bērnu stundā, kad skolotāja klāstītais viņu nesaista – bērns sāk nodarboties ar blakuslietām – skatās pa logu, zīmē, sarunājas. Un kā strīdnieki uzvedas konfliktsituācijās! Cilvēki dzird tikai to, kas atbilst viņu interesēm, bet nedzird to, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem.
Labs klausītājs var būt jebkurš, kas tikai izprot tā nozīmi. Šo prasmi var attīstīt un pilnveidot, svarīgi to arī izmantot darbībā.
