Āboliņi Valgundē ir savējie. Kā lai nebūtu – vecāki Ineta un Andris no pirmās klases mācījušies Kalnciema vidusskolā, turpat izglītojas viņu dēli Aivis un Armands.
Āboliņi Valgundē ir savējie. Kā lai nebūtu – vecāki Ineta un Andris no pirmās klases mācījušies Kalnciema vidusskolā, turpat izglītojas viņu dēli Aivis un Armands. Aivis gan tagad mācās Valsts ģimnāzijā Jelgavā, tomēr joprojām iepriekšējā skolā turpina nodarboties ar ģimenes kopējo sporta veidu – volejbolu. Var teikt, ka šeit – Lielupes krastā – viņi ieauguši dziļi un pamatīgi. Kā atzīst visi trīs ģimenes vīrieši, mamma Ineta ir tā, ap kuru diendienā “vārās tas mājas garainis”.
Dienā, kad “Ziņas” viesojas Valgundes novada Martinsonos, mājās ir visa ģimene. Jau iepriekš telefonsarunā bijām vienojušies – parunāsim par to, vai pirms nedaudz gadiem atjaunotā tradīcija maija otrajā svētdienā atzīmēt Mātes dienu pie viņiem iedzīvojusies. Izrādās, tieši tad viņu mājās tiekas visi radi, lai atzīmētu vīramātes dzimšanas dienu. Tāpēc ar gadiem izveidojusies tradīcija, ka sava tiesa uzmanības tiek arī citām māmiņām, bet jo īpaši Inetas mammai Aidai.
No Vidzemes uz Zemgali
Izrādās, Ineta Āboliņa dzimusi teju vai Latvijas otrā pusē – Jaunpiebalgā. Pēc dažiem gadiem viņas vecāki pārcēlušies uz Kalnciemu, kad tēvam Jānim piedāvāts labs darbs patērētāju biedrības tirdzniecības sistēmā. Kad vajadzēja sākt skolas gaitas, vecāki nosprieduši, ka meitenei jāmācās Kalnciema vidusskolā, kas atradās upes otrā pusē – tieši pretī tolaik jau palielajai pilsētai. Uz skolu gan ik dienas nācās braukt ar autobusu. Andris, ar kuru pēc gadiem Ineta apprecējās, mācījies tajā pašā klasē. Vai bija simpātijas jau no “pirmā acu skatiena”? “Noteikti nē. Andris manā uzmanības lokā nonāca tikai pēc vairākiem gadiem. Tolaik attiecības neveidojās tik strauji kā šodien. Mēs lēnām devāmies viens otram pretī,” bilst Ineta. Andris skolas gados rīkojis un vadījis tolaik populārās diskotēkas. Tēvs meitenei bijis stingrs, tāpēc, lai tiktu uz dančiem, vajadzēja “sākt sarunas” teju vai pāris nedēļu pirms pasākuma.
Pēc vidusskolas Ineta devās uz Liepāju piepildīt bērnības sapni – Pedagoģiskajā institūtā apgūt skolotājas amatu. Savukārt Andris Ogres Meža tehnikumā izmācījās par mežsargu. Pēc tam, kā tajos gados ierasts, sekoja dienests PSRS armijā. 1986. gadā viņi apprecējās, kad Ineta jau strādāja par skolotāju savā Kalnciema vidusskolā, bet Andris bija mežsargs Klīves mežniecībā.
Kad ūdens bija līdz ceļiem
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Andris atguva vectēvu – mātes tēva Braslu un tēva tēva Āboliņu – zemi Valgundes pagastā un izveidoja zemnieku saimniecību. Tagad tā ir paprāva – kopā ar nomātajām platībām divsimt hektāru. Sākumu, kad pārcēlušies uz Martinsoniem, Ineta atceras ar smaidu, kaut gan toreiz – 1993. gadā – joki bija mazi. Lielupe togad izgāja no krastiem, un Klīvē, kur jaunā ģimene dzīvoja pie vīra vecākiem, ūdens visu appludinājis. “Jau tolaik mums bija piecas govis. Ūdens Andra vecāku mājās bija sakāpis teju līdz ceļiem,” atceras Ineta. Arī jaunās mājas viņus sagaidījušas ne īpaši viesmīlīgi. Cilvēki, kas tur dzīvojuši, gluži kā viendienas tauriņi nebija rūpējušies ne par māju, ne tās apkārtni. Vēl tagad, pēc gadiem rokot zemi, var atrast vienu otru bijušās dzīves paslēpto piemiņu. Tagad māja pamatīgi pārbūvēta, uzcelta pirtiņa, kūts, kurā tiek turētas cūkas pašu iztikšanai. Ak, ar ko gan tikai jaunajiem zemniekiem nenācās nodarboties, – audzēti lopi, graudi un cukurbietes. Šogad lielā daļā zemes iesēts rapsis, kas, kā tiek solīts, izvedīšot zemniekus “saulītē”.
Ineta ir skolotāja
Sākot strādāt pašu saimniecībā, Andris pameta mežsarga darbu. No iemīļotās nodarbošanās skolā nācās šķirties arī Inetai. “Piedzima vecākais dēls Aivis, kad tikko bijām sākuši saimniekot. Ne mirkli nenožēloju tos gadus, ko pavadīju mājās, palīdzot vīram un audzinot dēlus. Šķiet, tieši tas salika mūs – Āboliņus – pa īstam kopā,” atzīst Ineta.
Tomēr skola viņu vilināja atpakaļ. Kad jaunākais dēls Armands sāka iet pirmajā klasītē, Kalnciema vidusskolā atgriezās jaunāko klašu skolotāja Ineta Āboliņa. Tur viņa strādā arī šodien. Vai darbs joprojām patīk? Protams, Ineta atbild. Vien redzams, ka vecāki saviem bērniem velta arvien mazāk uzmanības. Iespējams, pārāk daudz laika un spēka prasa darbs, lai sarūpētu iztiku.
Volejbols paaudzēs
Šī spēle ģimenē ir cieņā jau otrajā paaudzē. Savulaik pie treneres Marijas Hildebrantes volejbola treniņus sāka mazie Ineta un Andris. Tagad viņu tradīciju turpina Aivis un Armands, kas, kopā spēlējot, guvuši atzīstamus panākumus. Volejbols tik ļoti ieaudzis ģimenes tradīcijās, ka pie mājas izveidots speciāls laukums. Tajā bieži vien risinās saimes turnīri, jo ar volejbolu aizraujas arī Inetas brāļa ģimene. Turklāt abi vecāki joprojām piedalās dažādos turnīros, gan spēlējot kopā jauktajās komandās, gan atsevišķi.
Balles un koncerti
Inetai un Andrim paticis izdejoties jau kopš skolas gadiem. Tagad bieži vien abi dodas uz vietējo Valgundes novada atpūtas centru, kur tiek rīkoti pasākumi.
Reizi gadā, vai biežāk, “kā sanāk laiks”, visa ģimene noteikti apmeklē kādu rokmūzikas koncertu. Nupat redzēti un dzirdēti “Pet Shop Boys”, un jācer, ka būs iespēja apmeklēt arī “Aerosmith” koncertu jūlijā. Kā ar kopīgiem ceļojumiem? Izrādās, tādā Āboliņi pirmo reizi varēja atļauties doties tikai pērnvasar. Andris rūpīgi izplānoja maršrutu, un četratā savā mašīnā viņi brauca uz Slovākiju un Čehiju. Tur ģimenes galva dienējis armijā. Arī šogad pēc Jāņiem iecerēts ceļojums, vien maršruts līdz galam nav izdomāts.
Tāda ir Āboliņu ģimene, kurā Ineta ir mamma ar lielo burtu. Laipna, vienmēr smaidoša un šarmanta. Ciemojoties pie viņiem, pieķeru sevi pie domas, ka kāda labā laumiņa Martinsoniem nav garām gājusi. Dzerot Inetas gatavoto garšīgo kafiju, saproti, ka viņa ir kaut kur turpat blakus.
