Piecdesmit septiņus gadus vecais jelgavnieks Leons Dūdiņš sevi sauc par inteliģento «bomzi».
Piecdesmit septiņus gadus vecais jelgavnieks Leons Dūdiņš sevi sauc par inteliģento “bomzi”. Viņam agrāk bija, bet tagad vairs nav noteiktas dzīvesvietas. Nav vienkāršas atbildes uz jautājumu – kāpēc tā noticis? Mūsu saruna ir par Černobiļu, kur Leons strādāja no 1989. gada 26. aprīļa līdz 13. augustam.
Leons Dūdiņš saka: “Ja man būtu iespēja, labprāt uz Černobiļu aizbrauktu vēlreiz. Strādātu. Domāju, ka arī tagad tur nemaksā mazu naudu, un tad varētu nopirkt Jelgavā dzīvokli.” Droši vien jau Īrijā varētu nopelnīt vairāk nekā krīžu plosītajā Ukrainā, bet Leonam ir sava doma un arī savs ceļš. Dzīvoklis viņam ir aktuāls, jo savu padomju laikos nopelnīto neatkarīgajā Latvijā pazaudējis. Nesaskaņas, šķiroties ar sievu, nelielā skolas remontstrādnieka alga, no kuras laba daļa aiziet alimentos. Tad nespēja nomaksāt īres rēķinus, un laikam gan Leons negaidīja, ka iznāks tik nežēlīgi. Tiesas spriedums: izlikt no dzīvokļa, neierādot citu apdzīvojamo platību. Turklāt tam nav noilguma. Uz šā juridiskā dokumenta pamata viņam Dome nekad mūžā nevar piešķirt dzīvokli sociālajā mājā (tur gan dzīvošana, pēc Leona atzinuma, nav lēta). Tā nu viņam sava personīgā kaktiņa nav, un viņš nakšņo turpat, kur strādā par dežurantu – nakts sargu. Taču Leonā nejūt īgnumu. Tādā gaisotnē mēs arī runājam par notikumiem, kas risinājās pirms gandrīz divdesmit gadiem.
Zināja, kur brauc
1989. gadā padomju kompartijas līdera Gorbačova pasludinātā atklātība gāja dziļumā un plašumā. Sabiedrība par Černobiļu bija informēta. Arī Leons, kas tolaik strādāja par traktoristu Jelgavas apzaļumošanas saimniecībā, lasot avīzes, bija mēģinājis iztēloties, kā katastrofas zonā izskatās. Taču, protams, nedomāja, ka pašam turp būs jābrauc. 1989. gada februārī Jelgavas kara komisariātā viņam skaidri pateica, kas par lietu, – pēc diviem mēnešiem Černobiļa. Vajadzīgi vīri, kas prot darboties ar tehniku, var strādāt celtniecībā. Tas nekas, ka mājās sieva un nepilnu gadu vecs dēls. Pusgadu ģimene pacietīs. “Varbūt bija kāda iespēja tikt no tā visa vaļā? Varbūt. Es vienkārši nemēģināju to darīt,” pārdomājot tā laika noskaņu, spriež Leons. Viņa darba devēja Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska Leonu raksturo kā pienākuma cilvēku, klusu, mierīgu, inteliģentu. Ja ko apsolījis, tad izdarīs, neies slēpties aiz citu mugurām un vēl trāpīgi pajokos. Interesanti, ka viņš izceļas ar pedantiski nopucētām kurpēm, šķiet, bez neviena puteklīša. Par Leona ģimenes dzīvi – tas ir cits stāsts un ne ar laimīgām beigām.
Jau pirms izbraukšanas uz Černobiļu viņs sāka lietot jodu. Katru dienu pa vienam pilienam, tad – pa diviem un tā līdz trīsdesmit. Pēc tam tas pats dilstošā secībā. Iznāca tieši divu mēnešu cikls. Pārpildītajā vilciena vagonā, kas 1989. gada 25. aprīlī ar černobiliešu vienību atgāja no Rīgas uz Kijevu, par Leonu smējās: “Kas tā par zāļu pilināšanu, labāk iedzer šņabi!” Vēlāk smējēji paši sākuši jodu pilināt…
Kur pulkveži neklaigā
Alkohols var palīdzēt uz brīdi aizmirst kreņķus, bet daudzi jau nezina, kāda ir viņa norma. Runājot par vienības biedru dzeršanu, Leons atceras, ka bataljona izvietojumā Stečankas ciemā viens otrs no biedriem kritis izmisumā. Bļāvuši nelabā balsī: “Mūs nogalinās! Mēs neatgriezīsimies!” Darbs bija smags. Celšanās pulksten sešos rītā. Tad piecdesmit kilometru brauciens līdz darba vietai jau stiprāka radioaktīvā piesārņojuma zonā, kur atradās Ukrainas zinātnieku izmēģinājumu lauks. Šo teritoriju vajadzēja iežogot ar betona sētu – tā, lai dažnedažādos stādus, kas tika izmēģināti radioaktīvo elementu ātrākai neitralizēšanai, neiznīcinātu meža zvēri. Betona plākšņu stropēšana un žoga būvēšana bija darbs, ko veica no Latvijas atsūtītā vienība.
Strādāšana līdz pieciem vakarā, smagi, riskanti. Betona plāksnes tika ņemtas, jaucot pamesta kolhoza skābbarības glabātavas. Metāla skavas, pie kurām kabināja celtņa āķus, bija ierūsējušas. Tādas plāksnes celt un pārvietot bija bīstami. Taču, no otras puses, kā tagad Leons atzīst, Černobiļā bija vieglāk – nebija jādomā, ne ko ēdīsi, ne kur gulēsi, pulkvedis ar tevi runā kā ar līdzīgu. Var piebilst, ka olas, sieru, sviestu, ko tolaik sociālismā Latvijas veikalos izmeta uz izķeršanu, Černobiļā katastrofas seku likvidatoriem deva bagātīgi. Radiācija – to katrs cilvēks uztver dažādi. Leons ārstiem nesūdzas un, par spīti visam, darbojas mierīgi tālāk.
