Vilce ir mana dzimtā puse un skoliņa – pirmā, bet ar muižas pili esmu saistīts jau trešajā paaudzē, kad mana vecmāmiņa tur barona laikos strādāja par kalponi.
Vilce ir mana dzimtā puse un skoliņa – pirmā, bet ar muižas pili esmu saistīts jau trešajā paaudzē, kad mana vecmāmiņa tur barona laikos strādāja par kalponi.
Savukārt mammai Ausmai Kālei Vilces skola bija pirmā un vienīgā darba vieta. Tur viņa nostrādāja visu mūžu, mācot bioloģiju, ķīmiju un ģeogrāfiju un izaudzinot vairākas klases.
Kā bioloģijas skolotāja mamma rūpējās par naturālistu lauciņu, kur bija dažnedažādas augu kolekcijas. Viņa arī pieskatīja telpaugus. Pa vasaru tos savāca verandiņā, kur bija ļoti skaisti – kā alpinārijs. Vēlākajos gados Jelgavas mākslinieki itin bieži organizēja plenērus un galvenokārt uzturējās tieši tur.
Mamma rūpējās arī par stādījumiem, krenķējās, ja kāds ko nolauza. Apaļā laukuma maliņā auga akācijas – viņas stādītas, bet šodien milzīgi koki.
Manā laikā mācības ritēja tikai vienā ēkā. Ar šodienas acīm skatoties, liekas fantastiski, kā visi varējām tur satilpt, jo skolā dzīvoja rēķinvede, direktore ar savu kuplo ģimeni un arī skolas saimnieks.
Skolas zālītē uz Jaungada sarīkojumiem pat būvēja nelielu skatuvīti, bet telpa bija maza kā kabatiņa.
Mācījos pie direktores Mildas Briedes. Skolā strādāja arī divas apkopējas. Viņas uz muguras nesa malku augšā, jo bija jākurina krāsnis.
Vilce vienmēr bijusi kā kultūras centrs. Atmiņā palikušas putnu dienas, kas izvērtās par gada spilgtāko notikumu.
Šajā vietā arī man likti kultūras pamati. Raksturojumā tā arī bija ierakstīts – dara visu ko, tikai par maz mācās.
Juris Kālis, 1965. gada absolvents, žurnālists
