Mazā Martiņa gribēja iet skolā. Viņa dārziņā apguva visus burtiņus un bija viena no pirmajām grupiņā, kas sāka lasīt. Martiņa ļoti centās.
Mazā Martiņa gribēja iet skolā. Viņa dārziņā apguva visus burtiņus un bija viena no pirmajām grupiņā, kas sāka lasīt. Martiņa ļoti centās. Mamma un tētis arī mācījās, tādēļ mazajai radās priekšstats, ka pieaugušie tikai strādā un mācās, nemitīgi uztraucas par nepadarītiem darbiem, nervozē par eksāmeniem un sesijām. Omīte mazmeitiņai ik pa laikam stāstīja par vecākiem un atkal un atkal atkārtoja, ka jāmācās čakli un kārtīgi jau no mazotnes, citādi būs tā kā viņai – jāsēž par reģistratori poliklīnikā.
Martiņai pirms skolas gaitu sākšanas bija jānokārto pirmais lielais pārbaudījums, proti, jaunajai skolotājai jāparāda, kā prot lasīt. No rīta vecāki meitenīti saposa, lika paēst brokastis, ļāva uzvilkt mīļāko kleitiņu… “Es zinu, ka tu mūs nepievilsi,” uzmundrinot teica māmiņa. “Turies, mazulīt, šis ir pirmais nopietnais pārbaudījums tavā dzīvē,” piebilda tētis, savukārt omīte atgādināja: “Ja nenokārtosi pārbaudījumu un čakli nemācīsies, augstskolā netiksi. Tad gan varēsi slaucīt ielas.”
Mamma turēja meitiņu pie rociņas, kad viņas tuvojās skolai. Tā bija liela ēka ar plašiem gaiteņiem un daudziem bērniem. Skolotāja bija ļoti draudzīga – smaidīja, laipni sasveicinājās un lūdza izlasīt vienu rindkopu no skaistas bilžu grāmatas. Martiņa paskatījās grāmatā un pēkšņi sāka raudāt. Tik žēlabaini, ka abas sievietes – skolotāja un meitenes mamma – apjuka. “Kas notiek? Kāpēc vienmēr tik gudrais un rātnais bērns tā “izgāzās”? Viņa taču prot lasīt! No rīta mazo atbalstīja visi ģimenes locekļi!” Martiņas mamma bija pilnīgā nesaprašanā.
