Kādā ziemīgā dienā deviņdesmitajos, tūlīt pēc tam, kad bija nodegusi Jāņa Valdemāra Helmaņa vadītā galerija «MMM», viņš, ejot pa ielu, aizsalušā peļķē ieraudzījis… Dievmātes attēlu.
Kādā ziemīgā dienā deviņdesmitajos, tūlīt pēc tam, kad bija nodegusi Jāņa Valdemāra Helmaņa vadītā galerija “MMM”, viņš, ejot pa ielu, aizsalušā peļķē ieraudzījis… Dievmātes attēlu. Tā esot sākusies pievēršanās jaunam fotografēšanas paņēmienam, ko viņš pats sauc par fotogleznām. Tie ir skaistās krāsās ieturēti lielākoties it kā abstraktu formu darbi, kuros, lasot nosaukumus, tomēr patiesi var ieraudzīt to, ko bildē saskatījis tās veidotājs – galvenokārt Bībeles personas un sižetus. Krāsu krāšņums un aprišu skaidrums vedina domāt: starp fotografēšanu un izdrukāšanu noteikti bijusi datora vai kāda cita apstrāde. Pēc Ādolfa Alunāna memoriālās mājas muzeja speciālistes Austras Strautnieces teiktā, autors to neapstiprina. Esot tikai attēls, tverts caur ledu, kas saules gaismas un siltuma ietekmē izspēlējot neparedzamas rotaļas.
J.V.Helmaņa darbi Alunāna mājā bija apskatāmi līdz “Muzeju naktij”, un nākamnedēļ izstāde nama pirmā stāva telpās atgriezīsies – uz palikšanu līdz jūnija vidum.
