Saulainās dienas ir īsta medusmaize tiem, kam patīk rosīties dārzā, un, ja darba gadi jau aiz muguras, šim vaļaspriekam var veltīt vairāk laika – ne vien nedēļas nogales.
Saulainās dienas ir īsta medusmaize tiem, kam patīk rosīties dārzā, un, ja darba gadi jau aiz muguras, šim vaļaspriekam var veltīt vairāk laika – ne vien nedēļas nogales. Turklāt rosība valda ne tikai viensētās – mazliet nostāk no Jelgavas centra savu pleķīti zemes lolo pilsētnieki.
Dienas pirmā puse piemērota, lai rosītos dārzā. Mazdārziņos uzrunātie cilvēki atzīst, ka maijā pavisam droši var sēt un stādīt.
Savam vēderam un priekam
Veltas kundze dzīvo pavisam netālu no mazdārziņa – Atmodas ielā –, tādēļ ceļš, lai apmīļotu puķu un sakņu dobes, nav tāls. “Zeme sevišķi laba šeit nav, taču šo to var izaudzēt,” Veltas kundze sūkstās, ka dārzā ilgi turas mitrums – pirms nedēļas grāvīši bijuši pilni ūdens. Taču “šomēnes vēl var sēt un stādīt, gan jau paspēs visu izdarīt”. Zemi viņa uzrok pati – gan tādēļ, ka ar traktoru nelielajā teritorijā nevar iebraukt, gan tāpēc, ka visi palīgi strādā algotu darbu. “Pašai, par laimi, vēl spēka pietiek,” saka Veltas kundze.
Nu viņas dārzā glītās dobēs sagūluši kartupeļi, kāposti, turpat netālu – sīpoli, vēl rudenī stādītie ķiploki. Saimniece klāsta, ka dārzam izmantoti gan veikalā iegādājamie minerālmēsli, gan vistu un trušu mēsli, tādējādi viss aug griezdamies. Tiesa gan – jābūt modram, jo mazdārziņu veltes iekāro arī negodīgi cilvēki. “Pirmais zagļu gājiens šogad bija jau pirms 9. maija – narcises nogrieza līdz pašām saknēm!” Veltas kundze teic, ka arī ogas, ja pati nepaspēj, nolasa garnadži.
“Kad pirms 20 gadiem no centra pārcēlos dzīvot uz Atmodas ielu, mazdārziņš atradās Tērvetes ielā. Braukāšana nebija ērta, tad uzzināju, ka te var, un apņēmos šo gabaliņu pieskatīt. Kad īpašniekiem bērni paaugsies, lai nāk šurp saimniekot,” saka darbīgā kundze.
Puķu un lakstīgalu vasara
Marutai un Aleksandram Šķuko mazdārziņš ir vieta, kur dvēseli atveldzēt, un šī būs jau trešā vasara, ko ģimene pavada tuvāk dabai. “Uz mājām braucam tikai tad, kad vairākas dienas pēc kārtas līst,” Maruta stāsta, ka 1. maijā apritēja 14 gadu, kopš viņi šeit ir saimnieki. “Iepriekšējie turēja cūkas, paši brūvēja dziru… Kad sākām iekopt dārzu, vēl ilgi nevarējām atkauties no “klientiem”,” atceras Šķuko ģimene. Nu pašu spēkiem tapusi vieta, kur patīkami pavadīt laiku. Tiesa gan – agrāk nelielajam baseinam ūdeni varējuši mainīt divas reizes nedēļā, nu straujās apbūves dēļ resursi apsīkuši. “Šis rajons strauji attīstās. Brīvdienās šķiet, ka dzīvojam lielceļa malā! Protams, ir arī daudz nekoptu dārzu – saimnieki laikam gaida, kad augs cena, tad zemīti pārdos,” dažviet tā sasniegusi pat 21 latu par kvadrātmetru.
Maruta teic, ka glīti iekoptais dārzs veidots pēc izjūtām. Atstātas vien divas vecas ābeles, kas rada ēnu. Nostāk no ceļa lecektīs jau aug redīsi, sīpoli, bietītes. “Kāpēc jāpērk veikalā, ja pats visu var izaudzēt!” saka saimniece. Bet tuvāk mājiņai ir košumdārzs. “Otru tādu puķu dobi vairs izveidot nevaru. Paziņas lūguši, lai uztaisu viņiem tādu pašu, bet nesanāk!” Maruta teic, ka pirms pāris gadiem zemes uzbērumu “kaut kā izmiņģējusi”, un izveidojusies skaista dobe. Arī baseins priecē ģimeni – pērn gan to aizmirsa nosegt, tāpēc flīzes salā nokrita, taču šogad plānots to pārveidot. “Pirmām kārtām jānosiltina, citādi tajā ir ledus auksts ūdens. Gribu uztaisīt arī mozaīku no sarkanām un zilām flīzītēm,” ieceres atklāj Maruta.
“Dārzā relaksējamies. Sabrauc draugi – naktī klausāmies, kā pogo lakstīgalas,” laimīgi par savu paradīzi zemes virsū ir Maruta un Aleksandrs.
Pavisam cita pasaule
“Cenšamies, cik spēka. Vienu dienu rosāmies dārzā, otru atvelkam elpu,” izrādot savu lolojumu, saka Ērikas kundze un dzīvesbiedrs Ojārs, kam dārzs ir vieta, kur veldzēties pēc pilsētā pavadītā laika. “Visu dienu uz akmeņiem dzīvot nepatīk,” Ojāra kungs atminas, ka ģimenei šis dārziņš ir jau no 1960. gada. “Mums mazdārziņā uzslieta vien neliela noliktava. Krievu laikā gan pa kluso bijām izveidojuši arī dušu un siltumnīcas, ko lika nojaukt, jo tās esot nelikumīgas celtnes,” viņš atceras.
Nu mazdārziņā ģimene lolo puķes un dārzeņus – viss savam priekam. “Ķirši, plūmes, avenes ir pagalam. Nosala. Nevar zināt, kas vēl ar ogām būs,” saka Ērikas kundze. Toties rabarberi jau sakuplojuši un ābeļu ziedos bites dūc. Dobēs šis tas vēl nenāk augšā, taču saimnieki ir vienisprātis – vēl jau agrs. Maijs tikai. Protams, tas netraucē dārzā rosīties kurmjiem. “Nupat sīpolus sāka cilāt,” viņi stāsta, ka dažādi līdzekļi pret nelūgtajiem viesiem izmēģināti – sakņu dārzā “kaut kāds labumiņš” ir no pudelēm, kas, uzspraustas drāšu galā, vējainā laikā rada troksni. “Labi cilvēki ieteica alās iebērt karbīdu. Tā arī izdarījām, bet kurmji gudri – izrok alu blakus!” viņi stāsta piedzīvoto.
Ērikas kundzes prieks un lepnums ir pašas audzētās puķes podos. “Pagaidām gan tās vēl turu siltumnīcā, bet vēlāk izkāršu laukā,” viņa pačukst, ka tomāti gan atstāti vīra pārziņā, un kungs gardi nosmej: “Mums ir dalītā saimniecība!”
Vienīgi rosīšanos aptumšo nebūšanas ar dažu labu neapzinīgu mazdārziņa saimnieku. “Blakus mums dzīvo krietni cilvēki, taču ir dārzi, kurus neapstrādā, un tur izskatās kā kara laukā,” kreņķus atklāj pensionāru pāris.
Toties mālābele un dzidrā sola bagātīgu ražu, tūlīt, tūlīt ziedus raisīs pujenes… “Kā mēs gaidījām laiku, kad varēs rosīties dārzā! Atnākam un jūtamies kā citā pasaulē!” gandarījumu neslēpj laipnie saimnieki un uz atvadām vien noteic: “Būtu tik veselība!”
