Ar nesteidzīgu, pārdomātu, bet gana veiksmīgu ieskrējienu pašā dzīves plaukumā iesoļojis Jelgavā un tuvākajā apkārtnē daudziem labi pazīstamais fotogrāfs Gunārs Timermanis.
Ar nesteidzīgu, pārdomātu, bet gana veiksmīgu ieskrējienu pašā dzīves plaukumā iesoļojis Jelgavā un tuvākajā apkārtnē daudziem labi pazīstamais fotogrāfs Gunārs Timermanis. Karjeras kāpienu sācis kā ierindas preses fotogrāfs, viņš ar milzīgu darba sparu un gribasspēku izlolojis savu sapni un nu ir pats sev saimnieks nelielajā ģimenes uzņēmumā “Timermaņa foto”.
Vēl pirms gadiem desmit, piecpadsmit daudzi Gunāru pazina kā skrejošu preses fotogrāfu un par viņa bildēm priecājās “Jelgavas Ziņotājā” un “Zemgales Avīzē”. Darbs laikrakstā viņam ļoti patika un sagādāja prieku. Deviņdesmitajos gados, kad “avīžniekiem” sākās nesaskaņas ar izdevēju un redakcija sāka dalīties, Gunārs nopietni apsvēra, kā kļūt pašam sev par saimnieku. Lielās ielas pagrabiņā viņš atvēra “mini uzņēmumu”, kurā cilvēki varēja nofotografēties dokumentiem un iznomāt videofilmas. Šogad maijā pēc deviņu gadu ilgas telpu īres “pagrabiņā” Gunārs atvēra jaunu, plašu fotosalonu. Vienlaikus viņš joprojām ir ļoti pieprasīts sava amata veicējs kāzās, bērnības svētkos, dažādos ģimeņu un masu pasākumos, kur gan fotografē, gan filmē.
Par fotogrāfu jāpiedzimst, vai šo arodu var iemācīties?
Var, bet interesei un patikai jābūt. Ar gribēšanu vien nekas nebūs.
Cik sen esi draugos ar fotoaparātu?
Cik vien sevi atceros. Jau no mazām dienām tēvs mani iemācīja ar to rīkoties, un tā arī “saslimu” ar fotografēšanu. Ceturtajā klasē viņš man uzdāvināja pirmo aparātu “Smena 8M”, vēl pēc dažiem gadiem jau nopietnāku – “Zenītu”. Tēvs redzēja, ka tā lieta interesē, un atbalstīja. Mājās bija pašam sava fotolaboratorija, un turpat Vircavā tapušas mana mūža pirmās bildes. Arī skolā, kad bija kāds pasākums, man uzticēja to iemūžināt – biju galvenais bildētājs. Spilgti atceros Ļeņina sestdienas talkas, ko uztvēru ar ļoti lielu atbildību un arī fotografēju. Var teikt, ka ar fotoaparātu rokās gandrīz esmu piedzimis. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Rīgas 34. fotoskolu. Pienāca armijas gadi, arī dienestā biju fotogrāfs. Dienēju Ādažu paraugpulkā, izveidoju savu fotolaboratoriju. Bildēju augstas delegācijas un kungus. Latviešu biedrības namā agrāk atradās oficieru nams, atceros, ka tur man no nelielas fotogrāfijas vajadzēja uztaisīt 2 x 3 metrus lielu Ļeņina portretu. Pēc armijas sāku strādāt avīzē.
Vai tolaik nebija interesantāk strādāt?
Jā, man liekas, ka bija. Tagad daudz kas kļuvis stipri bezpersonisks. Žēl, ka tas laiks aizgājis. Toreiz varēja pasēdēt, padomāt, sīki izpētīt katru bildīti, tagad tikai kā fabrikā taisām simtiem un simtiem.
Ko tev padodas vislabāk fotografēt?
Manā arhīvā ir ļoti daudz Jelgavas bilžu. Gribētu vēl vairāk, bet nav laika. Ikdienas skriešana neļauj. Liekas, nu jau būs brīdis, kad varēs, bet atkal nesanāk… Šķiet, ka viss, kas saistās ar bildēšanu, man patīk un padodas – tā vismaz citi saka. Nekad neapnīk fotografēt dabu – pilsēta mainās, pats mainies, un bildes ir atšķirīgas. Tagad ir jauns salons, kur top ģimenes fotogrāfijas, portreti, un atkal ir interesanti, jo tas manā darbā ir kas jauns.
Kāda, tavuprāt, ir Jelgava?
To var parādīt dažādi, bet kopumā – skaista. Lēnām, lēnām viss sakārtojas.
Vai nav žēl laika, ko velti galvenokārt darbam? Tev taču ir ģimene, trīs bērni…
Cenšos to sadalīt, bet grūti. Atpūšamies kopā. Kad vien varu, ar bērniem eju uz stadionu sportot. Cenšos viņus atbalstīt, abi dēli ir kaislīgi futbola un karatē piekritēji.
Vai ģimenei tiek sestdienas un svētdienas?
Ziemā vairāk vai mazāk – jā, vasarā diemžēl ne. Arī šogad visa vasara jau saplānota un aizrunāta, jo katru brīvdienu jābildē vai jāfilmē kādas kāzas.
Tevi bieži var redzēt dažādos publiskos pasākumos, vai uz tiem ej prieka pēc?
Arī tā var teikt. Manī joprojām sēž “avīzes gars”, kad gribas uztaisīt kādu reportāžu. Presē bija ļoti interesanti strādāt. Katra diena citāda.
Ko nozīmē savs fotosalons?
Tas ir izlolots sapnis. Lai gan sākumā, kad atradāmies “pagrabiņā”, arī biju priecīgs, ka vismaz tāds ir. Laiks gāja, un jutu, ka kaut kas jāmaina. Tagad beidzot ir savas telpas. Paņēmu bankā kredītu un nopirku. Īrēt vai būt saimniekam savās telpās, – tā ir ļoti liela atšķirība. Lai būtu ērti gan pašiem, jo te ir mūsu otrās mājas, gan patīkami klientiem, ar sievu piedomājām arī pie iekārtojuma, lai tas būtu gaumīgs, un apkārtnes uzkopšanas.
Vai fotobiznesam paredzi ilgu mūžu? Tagad taču katram ir savs fotoaparāts un katrs pats sev fotogrāfs.
Katram jau ir, bet cilvēki kļūst aizvien skrejošāki, un viņiem visu vajag ātri. Kur to labāk izdarīt? Fotosalonā. Arī kāzās agrāk fotogrāfu uztvēra kā viesi, bet tagad uz tām eju kā uz darbu, un lielā mērā attieksme ir kā pret strādnieku.
Vai vari sevi saukt par veiksminieku?
Kāpēc ne? Šķiet, man ir viss, ko sirds vēlas. Neveiksminieks neesmu, bet tas ir, pateicoties darbam darba galā, un paveikts tikai savām rokām. Bieži vien strādājam līdz vēlai naktij. Ja redzi panākumus un darba augļus, to darīt nav nemaz tik grūti. Tagad man ir 37… un, šķiet, šis ir mans ziedu laiks. Esmu stabili nostājies uz kājām, aug trīs bērni, pašam sava ģimene, uzņēmums. Atliek tikai dzīvot un strādāt.
Vai ko zini par zvaigžņu slimību?
Kas tā tāda? Jā, mani pazīst, ļoti daudzi sveicina, bet zvaigžņu slimība vai augstprātība ir sveši jēdzieni. Varbūt tādēļ, ka fotografēšana ir sirdslieta. Cilvēki tā arī saka: patīk, ka tu esi tāds, kāds esi. Atpazīstamība nav slikta lieta. Tā cilvēku mudina uzturēt sevi formā, uzliek pienākumus.
Varbūt esi domājis par savu personālizstādi?
Pagaidām vēl ne, bet ceru, ka nobriedīšu. Drīz vien manas labākās bildes varēs apskatīt šeit pat salonā. Doma ir arī par izstādi, bet tam vēl jānobriest un jāatrod laiks.
Ja būtu jādzīvo otrreiz, kas tu gribētu būt?
Ja tāda iespēja būtu, noteikti atkal fotogrāfs. Nav tā, ka pagājuši gadi un es kaut ko nožēlotu. Rutīna nav mana sabiedrotā.
***
Par Gunāru sieva Irina:
Neesmu “fotocilvēks”, bet biznesā ar vīru visu laiku esam kopā. Pie galvenās “šprices” – fotografēšanas – gan mani Gunārs nelaiž, un es nemaz neuzdrošinātos, vienīgi dokumentiem. Pārējās bildēšanās kaut kas jāsaprot. Gunāram fotografēšana ir sirdslieta, un viņš zina ļoti daudz knifiņu. Viņš nav parasts fotogrāfs, Gunāram ir talants. Uz visu. Te, lūk, debesis (rāda pēdējās vīra bildes). Kaut ko tik skaistu nofotografēt nemaz katru dienu nevar, un tas arī jāsaskata. Mēdz teikt, ka kurpnieks staigā bez kurpēm, arī mūsu ģimenē bilžu ir maz. Tās atrodas datorā. Gunārs ir liels darba rūķis, viņam ir kāda laba un reizē arī slikta īpašība – viņš bieži vien pārāk daudz uzņemas, jo nevar cilvēkiem atteikt. Es viņu mēģinu apstādināt. Gunārs ir arī ļoti labs tēvs. Protams, laika ģimenei varētu būt vairāk. Bērniem patīk, ka tētis ir fotogrāfs un viņu pazīst. Gunārs ir ideju cilvēks. Tās viņš var ilgi nēsāt “kabatā” un, kad ir piemērots laiks, šauj ārā.
