«Ziņu» lasītāji Mareku Ruskulu pazīst pēc karikatūrām, kas, veltītas avīzē aprakstītām aktualitātēm, rotā viedokļu lappusi.
“Ziņu” lasītāji Mareku Ruskulu pazīst pēc karikatūrām, kas, veltītas avīzē aprakstītām aktualitātēm, rotā viedokļu lappusi. Bet nupat LLU aulas foajē Mareks atklājis savu līdz šim lielāko izstādi, kurā ir zīmējumi par, paša vārdiem sakot, personiskākām tēmām.
Ne kariķēti, drīzāk “apfantazēti” – tā gribas teikt par izstādē apspēlētajiem domugraudiem un dzīves situācijām, iztēlošanos, kā būtu, ja spārnotus izteicienus saprastu burtiski, –, vārdu sakot, visu, kas apmeklētāju sejās atklāšanas pēcpusdienā lika atplaukt labdabīgam smaidam.
“Ķiņķēziņi, karikatūras, skricelējumi, vienkārši zīmējumi,” autors savu darbu žanra apzīmējumā piedāvā absolūtu brīvību.
Izstāde ir īsta “ķiņķēziņu” retrospektīva, kas sniedz ieskatu gan aizraušanās pirmsākumos, gan gluži nesenos laikos, un sarīkota par godu tam, ka pilna ir astoņpadsmitā piezīmju grāmatiņa. Foajē apskatāmie 48 darbiņi apliecina, ka Mareks iecienījis tieši tādas kabatas formāta rūtiņu lapas. Nupat viņam uzdāvināts deviņpadsmitais blociņš, kurā jau esot jaunu ideju aizmetņi. Darbi it bieži topot nevis uzreiz, bet – atkarībā no iedvesmas un noskaņojuma – vairākos piegājienos, nereti pāris vienlaikus.
“Skricelēšana” sākusies, septītajā vai astotajā klasē. Toreiz Marekam uzdāvināta grāmatiņa, kas nu retrospektīvā ieņem godpilno pirmo vietu. “Ja man jautā par mīļāko bildi un tamlīdzīgi, atceros šo – arī no tiem laikiem,” viņš rāda uz zīmējumu, kas aicina pastiept rokas, lai aizsniegtu zvaigznes –, protams, burtiskā nozīmē. “Skolotāja teica – tas ideāli iederētos uz T krekla.
