Viktors kopā ar ģimeni mīt sievas vecāku mājās «Kaspari» pašā šosejas malā netālu no Rozīšu kapiem. Tas gan ģimeni nemulsina – diez vai pie tiem dzīvot ir bīstamāk nekā lielceļa malā.
Viktors kopā ar ģimeni mīt sievas vecāku mājās “Kaspari” pašā šosejas malā netālu no Rozīšu kapiem. Tas gan ģimeni nemulsina – diez vai pie tiem dzīvot ir bīstamāk nekā lielceļa malā.
Viņš – šoferis firmā “Daile agro”, kundze turpat strādā par sargu. “Esmu no Ukrainas. Glūdas pagastā dzīvoju jau 15 gadu. Atbraucu ciemos un te arī paliku,” Viktors stāsta, ka pēc armijas viesojies pie tēva māsas, tā arī iepazinies ar nākamo sievu Svetlanu, laiduši pasaulē meitu un dēlu. Meita Nataša šogad beidz 7. klasi, dēls Dima nākamgad būs pirmklasnieks.
“Darbs ir, un tas ir galvenais. Lopus neturam – vien vistas un pīles. Agrāk bija govs, taču tā prasa laiku, tāpēc likvidējām. Citādi sieva nevarētu strādāt algotu darbu, būtu jākopj lopi,” prāto Viktors.
Ja viņam kāds liktu dzīvot pilsētā, visticamāk, nekas no tā nesanāktu, jo lauki paliek lauki. “Pilsētā garlaicīgi, mašīnas, troksnis, bet šeit – izej laukā – pļava, dārzs, svaigs gurķis, olas. Viss savs!” viņš min lauku dzīves priekšrocības.
