«Ziņas» jau informēja, ka pagājušajā nedēļā Latvijas Pašvaldību savienības 17. kongresā Jelgavā pulcējās Latvijas pašvaldību vadītāji.
“Ziņas” jau informēja, ka pagājušajā nedēļā Latvijas Pašvaldību savienības 17. kongresā Jelgavā pulcējās Latvijas pašvaldību vadītāji. Protams, vairumā runu no kongresa tribīnes un kuluāros skāra jautājumus, kas aktuāli pašvaldībās, – finanšu trūkums ielu un ceļu sakārtošanai, daudzus satrauca neskaidrība gaidāmajā pasažieru pārvadājumu sistēmas reorganizācijā, skanēja aicinājumi pēc lielākas pašvaldību finanšu patstāvības, citi nesaprata, kā pašvaldību iekasējamo īpašumu nodokli ietekmēs zemes kadastrālās vērtības pārvērtēšana. Protams, neiztika arī bez diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas līkločiem. Daudziem bija iespēja dzirdēt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pārdomas par savu astoņus gadus ilgo prezidentūras laiku un viņas priekšlikumus, kā tālāk attīstīt demokrātiskās institūcijas mūsu valstī.
Valsts prezidentes brīdinājums
Var teikt, ka teju vai interesantākā uzstāšanās, ko varēja noklausīties LPS kongresā, bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna pārdesmit pašvaldību vadītājiem pirms “lielā” kongresa atklāšanas. Lai arī tā tika teikta, viņai atskatoties uz savu prezidentūras laiku, laba tiesa sacītā vistiešāk saistāma ar pašvaldību pārvaldes jautājumiem.
Pirmkārt, savā runā prezidentes kundze uzsvēra, ka Latvijas Republikas pamatlikums Satversme tikusi veidota, ņemot par paraugu Veimāras republikas Vācijā konstitūciju. Interesants bija secinājums – kaut gan konstitūcijas pamats bija demokrātisks, tā netraucēja vēlāk pie varas nākt Ādolfam Hitleram ar visām no tā izrietošajām sekām. Un tālāk kā salīdzinājumam skanēja visai asi vārdi par Kārļa Ulmaņa sarīkoto valsts apvērsumu 1934. gada maijā. Rezultātā tika atlaista Saeima. Līdz ar to K.Ulmanis savās rokās koncentrēja likumdošanas un izpildvaras funkcijas. Pēc kāda laika viņš pats sācis izvirzīt un apstiprināt tiesnešus. Pēdējais solis uz pilnīgu varas uzurpāciju bija viņa lēmums pašam atlaist un iecelt pašvaldību vadītājus. Citiem vārdiem sakot, K.Ulmanis vienpersoniski savās rokās sagrāba Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, Saeimas varu un funkcijas. Īpaši interesants bija prezidentes K.Ulmaņa sarīkotā apvērsuma salīdzinājums ar to, kas pašlaik norisinās Krievijā, kur tās prezidents Vladimirs Putins arī izraugās un ieceļ gubernatorus. Un skanēja V.Vīķes-Freibergas brīdinājums – lai arī Satversme nevar būt nemainīga, to iespējams grozīt vienīgi, ja pastāv publiska “vienošanās” starp Saeimas deputātiem un tautu, to nedrīkst grozīt sīku un nenozīmīgu īslaicīgu politisku apsvērumu vārdā.
Runas noslēgumā V.Vīķe-Freiberga Latvijas pašvaldību pārstāvjiem pateicās par lielo atbalstu, ko saņēmusi no Latvijas Pašvaldību savienības, atceļot Satversmes pantu, ar kuru valdībai bija pašai iespējas darboties kā likumdevējam.
Ceļi, ceļi un vēlreiz sliktie ceļi
Savukārt no kongresa tribīnes skanēja runas, kas tik daudz nebija vērstas uz “lielo” valsts politiku. Toni uzdeva Latvijas Pašvaldību savienības ilggadējais vadītājs Andris Jaunsleinis: “Ceļi ir jautājums numur viens jebkurā Latvijas pašvaldībā. Laiks palūkoties patiesībai acīs un atzīt, ka nekur citur visā Eiropas Savienībā nav tik sliktu ceļu.”. Pēc šā atzinuma, kā jau bija gaidāms, atskanēja vētraini aplausi. Viņš norādīja, ka Latvijā līdz 2013. gadam ceļu uzturēšanā paredzēti tikai lāpīšanas pasākumi. Sliktais ielu stāvoklis neļauj attīstīt pilsētas. Latvijas Nacionālais attīstības plāns paredz lauvas tiesu ES finansējuma novirzīt izglītībai, zinātnei un atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tomēr neviena reformu iecere neīstenosies, ja nemainīsies attieksme pret ceļiem. A.Jaunsleinis: “Ceļiem un izglītībai jākļūst par valsts attīstības prioritāti un ļaudīm jārada iespēja dzīvot un strādāt ne tikai centrā. Ko tas nabaga cilvēks darīs viens pats centrā? Neviens pie viņa nevarēs aiziet.”
No kongresa viesu runām atzīmēšanas vērts iekšlietu ministra Ivara Godmaņa sacītais, ka jau tuvākajā laikā sociālās aprūpes iestādes, kas ir pašvaldību pārziņā, tiks pie dūmu detektoriem. Tas palīdzēšot novērst tādu ugunsnelaimi, kāda šāgada janvārī piemeklēja “Reģu” pansionātu un kur bojā gāja vairāk nekā divdesmit tā iemītnieku. Turklāt gana bargi skanēja viņa solījums pansionātos ieviest kārtību: “Pārāk liels liberālisms režīma brīvībā tiks ierobežots”. Deputātu atsaucību guva viņa ierosinājums visiem iespējamiem veidiem no pašvaldību centriem izspiest tādas izklaides vietas ar dažbrīd kriminālu raksturu kā “masāžas saloni” un naktsklubi.
Satiksmes ministra Ainara Šlesera uzrunā, protams, tika uzsvērta jau iepriekš minētā slikto ceļu problēma. Viņš gan sacīja, ka to rekonstrukcija būtu jāsaista ar gaidāmo administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu. Kas varētu būt interesanti jelgavniekiem – ministrs kārtējo reizi informēja, ka nopietni tiekot apsvērts jautājums par pilnīgu šosejas Jelgava – Rīga rekonstrukciju, kas to ļautu pārvērst par ātrgaitas ceļu.
Delegātos zināmu interesi izraisīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāres Laimdotas Straujumas sacītais, ka jau tuvākajā laikā jāpanāk, lai bērnus uz skolu un mājup vestu speciāli tam paredzēti autobusi. Turklāt to iegādei būšot plānots arī Šveices valdības dāvinājums astoņu miljonu latu apmērā.
Netika aizmirsta administratīvi teritoriālā reforma, kuras nobeigums iecerēts jau 2009. gada pavasarī. “Daudzām pašvaldībām pašlaik trūkst stabilitātes un pārliecības par savu perspektīvu. Pastāv draudi, ka reformas noslēgumā daudzi iedzīvotāji zaudēs pārstāvniecību vēlētos pašvaldību pārvaldes orgānos,” secināja A.Jaunsleinis. Viņš piebilda, ka joprojām no valsts budžeta līdzekļi pašvaldībām tiekot piešķirti atkarībā no to vadītāju partejiskās piederības. Zālē daudz delegātu piekrita šai Jaunsleiņa kritikai.
***
Viedokļi par administratīvi teritoriālo reformu
Andris Rāviņš, Jelgavas Domes priekšsēdētājs:
Par administratīvi teritoriālo reformu Latvijā runā jau kopš 1992. gada. Tikai pēc pieciem gadiem – 1997. gadā – sekoja pirmais solis – tika mainītas rajonu funkcijas. Pašlaik pārdzīvojam nākamo – novadu veidošanu. Vienlaikus rit sarunas par lielāku pārvaldes teritoriju – reģionu – veidošanas nepieciešamību un principiem. Cik zināms, Jelgavas rajonā jau izveidoti Ozolnieku un Valgundes novadi. Pašlaik valdībā iesniegts pieteikums apstiprināt Jelgavas novadu, kurā gatavību apvienoties izteikuši pārējie pagasti.
Atgriežoties pie reģionu jautājuma, jāatgādina, ka ES kontekstā visa valsts tiek definēta kā vienots reģions. Ņemot vērā, ka arvien plašāku piekrišanu gūst valstu reģionu tieša sadarbība, aktuāls kļūst jautājums – vai sadarbības sarunas ar citu valstu reģioniem vadīs valdība, vai tās tiks risinātas citādi. Ja gribam veidot reālu sadarbību, uzskatu, ka būtu jādiskutē viena līmeņa – reģionu – pārstāvjiem.
Nākamais jautājums – Satversmē noteikto reģionu līdzsvarota attīstība. Uzskatu, ka tāda nenotiek, situācija vēl vairāk pasliktinās. Atšķirības starp pašvaldībām Rīgas reģionā un citviet Latvijā tikai palielinās.
Jautājumā par nākotnes reģionu pārvaldes principiem Zaļo un zemnieku savienība iestājas par to vēlētu pārvaldi. Nav pat īpaši svarīgi, vai būs pieci, septiņi vai deviņi reģioni. Būtiskākais, lai būtu skaidri definētas to funkcijas, kā arī tie spētu efektīvi piesaistīt investīcijas attīstībai. Jautājumā par reģionu funkciju definēšanu un finanšu līdzekļu piesaisti joprojām nav skaidrības. Pašlaik jūtams, ka lemšanas tiesības valdība un ministrijas no rokām nevēlas izlaist.
Edgars Turks, Valgundes novada pašvaldības vadītājs:
Latvijas Pašvaldību savienības 17. kongresa devīze bija – stabilitāti pārmaiņās. Tās noteikti redzamas – esam izveidojuši novadu. Savukārt stabilitāte būs vienīgi tad, ja tiks realizēti savulaik Ministru kabineta apstiprinātie noteikumi par 167 novadu veidošanu. Pašlaik redzam, ka tie tiek pārkāpti, jo sāk veidoties lieli novadi, kas bieži vien ir iepriekšējo rajonu robežās. Tas gūst ministrijas un valdības atbalstu. Godīgi sakot, nav pārliecības, ka valdība mums tagad nemainīs spēles noteikumus. Pirms izveidot novadu pagasta robežās, rūpīgi izsvērām, kādas ir iespējas apvienoties ar citiem. Diskutējamas ir ļoti lielo novadu attīstības iespējas. Jelgavas novada gadījumā, ticamākais, tiks attīstītas pašreizējās komunikācijas ar pilsētu. Diezin vai pietiks līdzekļu, lai sakārtotu ceļus starp bijušajiem pagastiem.
Nākamais, kas ir nepieņemami, – valsts budžeta finansējums tiek piešķirts atkarībā no kādas partijas labvēlības un pārstāvniecības Saeimā un valdībā. Mēs jau varam būt apmierināti, esam ieguvuši iespēju sākt Kalnciema vidusskolas rekonstrukciju. Ko darīt, ja politiskā situācija mainās? Nākamais – nav skaidrs, ar ko beigsies administratīvi teritoriālā reforma. Ar novadu izveidošanos, vai tam sekos arī lielāku reģionu izveide. Un atkal jautājums – kāda būs to pārvalde? Vai Rīgas iecelta administrācija? Tā ka joprojām varu teikt – pārmaiņas redzamas, stabilitāte vēl tikai sapņos.
